Augusts tuvojas izskaņai, un līdz ar to noslēgumam tuvojas arī Latvijas aktīvākā vasaras pasākumu sezona. Kamēr daudziem vasara nozīmē atvaļinājumu un atpūtu, mūzikas un citu radošo nozaru cilvēkiem tas ir viens no intensīvākajiem darba periodiem gadā – koncerti, festivāli, izstādes un citi notikumi seko cits citam, bieži bez ierastā darba laika un brīvdienām.
Skatītājs redz tikai gala rezultātu: koncertu, izrādi, izstādi vai jaunu dziesmu, taču aiz tā bieži ir nedēļām un mēnešiem ilgs daudzu cilvēku darbs. Un, vienam projektam sekojot nākamajam, robeža starp aizrautību un pārslodzi var kļūt nemanāma. Kā turpināt radīt un strādāt, nezaudējot pašu svarīgāko - veselību un spēju atjaunoties?
Par to, kā ilgstoša pārslodze ietekmē cilvēka spēju radīt un kā mūzika var kļūt par vienu no instrumentiem emocionālā līdzsvara atgūšanai, stāsta mākslas (mūzikas) terapeite Inga Bērziņa.
Kā stress un ilgstoša pārslodze var ietekmēt cilvēka spēju radīt un būt radošam?
Sākumā jāsaprot, kas ir ilgstoša pārslodze – tā veidojas situācijās, kad cilvēks ilgstoši saskaras ar paaugstinātām prasībām, un iekšējie resursi nepalīdz to atrisināt. Šādos gadījumos uzmanība un iekšējā enerģija tiek mobilizēta uz prasību izpildi, jo ar situāciju ir jātiek galā, bet iekšējo resursu vairs nav.
Radošumam ir vajadzīga enerģija radīt, tomēr līdzās tam ir jāatrod vieta, ko metaforiski varētu nosaukt kā “telpu - nedarīt neko”. Šo telpu visdrīzāk varētu raksturot kā iekšēju stāvokli vai izjūtu, ko pārslodzes brīdī ir grūti noturēt, un telpa “nedarīt neko” sāk strauji samazināties. Tādējādi samazinās uzmanība, var novērot grūtības koncentrēties, pasliktinās atmiņa, ķermenis saspringst, rodas trauksme. Mūziķiem jaunu skaņdarbu vai radošu projektu radīšana ir sava veida eksperiments, kas pastiprina tādu kā plūsmas stāvokli, bet parādoties nogurumam un, mainoties uzmanībai un koncentrēšanās intensitātei, bieži sākam pieļaut kļūdas. Protams, dažreiz arī kļūdas ir vēlamas, un, dažkārt pat tās risinot, defekti var pārvēsties par efektiem, tomēr arī kļūdu labošanā ir nepieciešams gan spēks, gan iekšējais resurss.
Vairumam no mums radošums asociējas ar brīvo domu lidojumumu, iekšēju brīvību, spontanitāti, tomēr tikpat svarīga ir arī telpa “nedarīt neko”, un tad, kad mēs sakām: „Man vairs nav ideju, esmu iestrēdzis,” tas ne vienmēr norāda uz radošuma izsīkumu, bet iespējams, organismam nepieciešama vienkārša atjaunošanās un atpūta.
Kā mūzika var palīdzēt atgūt emocionālo līdzsvaru un spēkus?
Pētījumi norāda, ka mūzikas iedarbība ir efektīva un tā veicina mūsu psihoemocionālo un ķermenisko pieredzi. Mūzikā ir gan ritms, skaņu augstumi, melodijas plūdumi un intervālu lēcieni, tajā ir motīvu un frāžu atkārtojumi, vārdi un stāsts, un mūzika bez cilvēka balss bieži pat nav atdalāmas. Tas ir veids, kas palīdz cilvēkam pievērst uzmanību savam ķermenim, elpai un arī pašreizējam mirklim. Ar mūzikas starpniecību mēs pakāpeniski varam pāriet no paaugstinātās mobilizācijas – „man jādara, man jācīnās, man jārīkojas” – uz mierīgāku un līdzsvarotāku stāvokli “nedarīt neko”. Piemēram, ja dzirdu kādas dziesmas vārdus ar piesaistošu melodiju, man uzreiz rodas asociācijas, kas saistās ar kādu no manām iepriekšējām pieredzēm, īpaši ķermeniski izjustām. Atgriežoties atmiņās par piedzīvoto emocijas tiek piedzīvotas no jauna, bet, ja vēl rodas iespēja dungot līdzi, dziedāt, dejojot vai dažreiz pat izkliegties skaļi dziedot, tā jau ir iespēja emocijas pārstrādāt.
Lielā mērā mūzikas izvēle ir saistīta gan ar cilvēka individuālo pieredzi, gan ar cilvēka asociācijām vai konkrētā brīža vajadzībām. Man ļoti bieži intervijās jautā: „Kāda ir tā pareizā mūzika?” Atbilde: “Nav konkrētas pareizās mūzikas”. Vieniem nomierinoša un klusa mūzika būs atslābinoša un relaksējoša, savukārt citiem, tā radīs trauksmi vai bailes, bet kādam ritmiska un aktīva mūzika būs stimulējoša un aktivizējoša, bet vēl kādiem tā var radīt skumjas vai bezspēcības izjūtas.
Līdz ar to iepriekš teiktajam kā kopsavilkuma frāze varētu skanēt -
“būtiski ir ne tikai tas, ko klausāmies, bet gan kā mūsu ķermenis uz konkrēto mūziku reaģē”.
Vai mūziku stresa mazināšanai var izmantot ikviens?
Protams, pilnīgi noteikti. Ikdienas vajadzībām mūzikas izmantošanai specifiskas muzikālās prasmes nav nepieciešamas.
Lai mazinātu stresu, sākumā vienkārši vajadzētu pajautāt: „Kas man šobrīd ir nepieciešams? Kas būtu nepieciešams, lai es nomierinātos? Kā varu atbrīvot savu muskuļu spriedzi, iekšējo saspringumu? Kā varu atgūt enerģiju? Kā varu izpaust šīs emocijas?” Jo emociju izlāde atbilstošas mūzikas pavadījumā ir visvienkāršākais rīcības mehānisms kā atbrīvoties no spriedzes. Piemēram, var vienkārši dažas minūtes klausīties kādu izvēlētu mūziku, bet ļoti būtiski – bez paralēlas darbošanās un noteikti bez telefoniem! Pētījumi rāda, ka “multitasking” fenomens nepastāv, jo vienlaicīgi uzmanību vērst uz vairākām lietām vienlaicīgi nav iespējams. Ja kaut vai dažas minūtes pievēršamies tikai tam ko dzirdam (melodijai, ritmam, frāzei utt.), vēlamais efekts smadzeņu darbībā jau ir panākts.
Kā nākamais ieteicamais faktors ir pievērst uzmanību savai elpai, proti, vai varu apzināti vērot elpas plūsmu, īpaši izelpu, un varbūt varu pat pamanīt kā tā mainās. Piemēram, ja mūzika ir mierīga un vienmērīga, varam pamanīt, kā es ieelpoju, kā strādā krūšu kurvis, cik gara ir mana izelpa. Varbūt varam pamanīt, kā elpa pakāpeniski mainās - kļūst lēnāka, vienmērīgāka. Protams, var vēl uzsākt šūpošanos, izdarīt kādu kustību, pie sevis dungot, vai vienkārši dziedāt … un tas jau ir emocionālais pašregulācijas process. Īpaši svarīgi ir mūziku izmantot ne tikai kā fona troksni, bet tieši apzināti veltīt dažas minūtes, ļaujot patiešām ieklausīties un atjaunot savu telpu “nedarīt neko”.
Jo, kā sākumā jau minēju, radošumam nepieciešama ne tikai brīvība, bet arī atpūta un telpa – telpa, kurā varu atpūsties. Kad apzināti piedzīvoju sevi “šeit un tagad” - ieklausos, dzirdu ritmu, dzirdu melodiju, dzirdu vārdus - fizioloģiski ķermenis pielāgojas mūzikai un atbilstoši uz to reaģē. Svarīgākais tajā visā ir tikai viens- vai man patīk, vai man nepatīk!
Ko darīt brīdī, kad šķiet – vairs nav spēka radīt?
Kā jau minēju, pārslodze veidojas no sajūtas, ka tas ir obligāti jāpaveic un tas tiek darīts monotoni, pārāk bieži - daru, daru, daru, daru līdz resurss ir izsmelts. Svarīgākais šādā brīdī to neuztvert kā radošuma zudumu, vai, ka tā ir neveiksme. Drīzāk tas jāuztver kā signāls, ka šis ir brīdis - paaugstinātās prasības pret sevi pārtraukt. Bieži dzirdēts, ka lielos radošos projektos ir ieteikums strādāt, strādāt, strādāt, bet, kad jūtam iestrēgšanas stāvokli, uz kādām trim, četrām, piecām dienām pārslēgt uzmanību uz citiem darbiem, it kā procesu nolikt malā, bet pēc laiciņa tajā atgriezties, lai uz to paskatītos it kā ar “citām acīm”, no cita aspekta, no citas pieredzes .
Būtiski ir paturēt prātā, ka tikai atjaunojies ķermenis spēj iedot impulsu un enerģiju, un tikai atpūtušies mēs šo impulsu varam uztvert: „Vai, redz, cik forši tā vieta atrisinājās!”
Svarīgi šajās apstāšanās reizēs iziet pastaigāties, jo kustība pati par sevi ir ieteicama, svaigs gaiss, lai atjaunotu elpošanu un kontaktu ar ķermeni, klausīties cita veida mūziku, kas nav saistīta ar profesionālo darbību un vienkārši pabūt klusumā. Un, protams, izgulēties, jo imunitātes viena no galvenajām funkcijām ir labs miegs.
Un vēl piebilde, radošajā darbā ļoti svarīgi ir atšķirt frāzes : „Es negribu” vai „Es nevaru”. Piemēram, ja cilvēks ilgstoši nevar, tas jau ir nopietns signāls, ka nepieciešama nevis lielāka disciplīna un vēl lielāka saņemšanās; „Man sevi ir jāpiespiež” –, bet tieši otrādi: jāiedod sev iespēja atjaunoties un atpūsties vai jāgriežas pie speciālista, lai saņemtu atbilstošu profesionālo palīdzību.
Ko ikviens var darīt, kad nepieciešams apstāties ikdienas skrējienā?
Pirmais, protams, ir apstāties, paņemt pauzi. Apzināti apstāties uz dažām minūtēm, nolikt telefonu, aizvērt datoru un vienkārši pamanīt savu ķermeni, ķermeņa izjūtu. Pat tāda vienkārša lieta kā skatīšanās mākoņos var kļūt par brīnišķīgu atpūtu. Dažkārt smadzenēm ir nepieciešams nevis vēl viens stimuls, bet gan brīdis, kurā nekas nav jārisina, nav jāpieņem lēmumi. Skaties tālumā vai tuvumā, pamaini fokusu, vienkārši “atslēdzies” no darba. Iedod smadzenēm atpūtu ar nekā nedarīšanu. Mazāk stimulē sevi ar vēl kādu kafiju, cigareti vai alkoholu, vienkārši baudi klusumu un atļaujies sapņot.
Otrkārt, izmantot mūziku. Mūziku var izmantot kā aizpildošo fona troksni, bet tā var būt arī kā pašregulācijas tehnika. Izvēlies kādu sev tīkamu dziesmu vai skaņdarbu un dažas minūtes vienkārši klausies. Svarīgi pievērst uzmanību savai elpošanai skaņdarba laikā, ķermeniskām izjūtām un noskaņojumam. Ja mūzika ir mierīga un vienmērīga, tā var palīdzēt pašam ķermenim pakāpeniski iziet no nepārtrauktas mobilizācijas režīma.
Treškārt, pajautāt sev: „Kas man tagad ir nepieciešams?” Nevis „Kas man vēl ir jāizdara?”, bet „Kas man šobrīd ir nepieciešams- atpūta, kustība, vienatne, saruna, mūzika, ēdiens, miegs vai vienkārši dažas minūtes klusuma, vērojot mākoņus?”
Noteikti arī iesaku izmantot katram savu balsi, jo balss ir viens no svarīgākajiem instruments kā izpaužam un prezentējam sevi citiem. Piemēram, visvienkāršākais ir ļauties elpas plūsmai un izdziedāt vienu vai vairākas garas skaņas. Mierīgā skaņa palīdz mums savienot elpu un balsi ar ķermeni rezonansē izveidojot smalku vibrāciju ķēdi, kas, brīnišķīgi veicina mūsos relaksācijas un pašregulācijas procesus. Dungošana, brummēšana ar lūpām, dziedāšana neprasa nekādus ieguldījumus, nekādus līdzekļus, bet rezultātā varam piedzīvot atslābināšanos un miera stāvokli.
Stresa apstākļos piedzīvojot “vāveres riteni”, bieži vien aizmirstam par ķermeņa vajadzībām, par tā dotajiem signāliem. Domās kavējoties pagātnē vai izdzīvojot nākotnes situācijas, nejūtam vairs to, kas notiek “šeit un tagad”, it kā atsalstam savās sajūtās un distancējamies no savām jūtām. Termiņi, termiņi un termiņi- varbūt par daudz apsolām, varbūt kādreiz arī nesanāk, varbūt nevaram visu izdarīt, bet varbūt nemaz nevajag kaut ko darīt…
Ja mēs iemācītos ieklausīties elpā, varbūt izdotos to visu sabalansēt. Daudzas lietas atrisinātos un sakārtotos vieglāk, it kā pašas no sevis, tikai jāatrod prāta un ķermeņa balanss, bet balansa svarīgākais mehānisms ir un paliek elpa jeb tilts, jo savieno tos abus.
Kopsavilkumā no šīs sarunas secinu, ka radošums ir spēks un enerģijas plūsma, kas cieši mijiedarbojas ar sajūtu “nedarīt neko”, savukārt, smadzenēm vajadzīgs brīdis, kurā nav jārisina sarežģītas lietas, bet, dažkārt, visradošākais, ko cilvēks var izdarīt priekš sevis, ir atļaut kādu brīdi neradīt neko.
Būt un radīt
Radošajās profesijās spēja turpināt radīt ir cieši saistīta ar spēju atjaunoties. Veselība nav kaut kas, par ko domāt tikai tad, kad tā sāk traucēt strādāt. Tā ir pamats tam, lai mēs varētu ne tikai paveikt, bet arī radīt, sadarboties, būt klātesoši un ilgtermiņā turpināt darīt to, kas mums ir svarīgs.
Tieši tādēļ 10. septembrī Fonds Līdzskaņa aicina uz Veselības dienu “Būt un radīt”, iespēju uz brīdi izkāpt no ikdienas darba ritma, satikt citus nozares cilvēkus un pievērst uzmanību tam, kas ikdienas skrējienā nereti paliek otrajā plānā – pašam cilvēkam.
10. septembrī, Misas ielā 3, Rīgā, Fonds Līdzskaņa aicina satikties Veselības dienā “Būt un radīt”. Pieteikšanās forma šeit.
Pasākums tiek īstenots ar Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta finansiālo atbalstu.
