Dziesminieks, mākslinieks un kamīnu meistars Valdis Atāls (Vladimirs Šatrovskis) 24. novembrī svin savu 67. dzimšanas dienu. Savas pārliecības dēļ, bijis viens no tiem māksliniekiem, kas piecus gadus izcietis sodu gan Drošības komitejas pagrabos, gan dažādos cietumos Latvijā, kā arī nosūtīts aiz polāra loka uz “Baltais lācis” nometni. Sniedzis nozīmīgu ieguldījumu brīvās Latvijas atjaunošanā un kultūrā.
No māņiem līdz dziesminiekam
Valdis bijis traks un uz piedzīvojumiem kārs jaunietis, kas nebaidījās riskēt, lai atstātu iespaidu uz klātesošajiem. Astoņpadsmit gadu vecumā, kādā no ballītēm Valmierā lecis no dzelzceļa tilta arkas Gaujā. Esošajā kompānijā viens no biedriem bija iegādājies ģitāru, bet neprata to uzskaņot. Viņš jautājis, vai Valdis gadījumā neprot spēlēt ģitāru. Valdis samelojis, ka protams! Viņš jau esot bijis tādā stadijā, ka pat lidmašīnas vadīšana likusies iespējama!
“Mēs aizgājām pie viņa uz mājām. Līdz šim nekad dzīvē nebiju pat turējis rokās ģitāru! Tiku atmaskots melos, kad ģitāru paņēmu rokās otrādi kā kreilis, atminas Valdis. Nākamajā dienā esot bijis tik liels kauns, ka aizgājis nopirkt septiņstīgu “Ļeņingradas kocenieci” par 7.50 rubļiem. Pēc tam meklējis kādu, kas uzskaņos un parādīs akordus. Tos iemācījies, žigli meklējis iespēju satikties ar laika biedru, atvainojies, ka nav varējis uzskaņot viņa ģitāru, jo bijis pārlieku sareibis, bet tagad varot to izdarīt. Pārliecinoši demonstrējis savas jauniegūtās prasmes, dziedot latviešu dziesmas. Kā tas visbiežāk notiek - līdz pusei. Nospēlējis visu skopo repertuāru ko bija apguvis, sācis „no matiem” sacerēt dziesmas. Valdis atceras: “Lai atcerētos dziesmu, uzreiz iedomājos, ka nākamā rinda jāsāk no iepriekšējās rindas beigām.” Tā esot bijusi bērnišķīga dziesma par dzērvēm un pirmā dziesma, ko sarakstījis. Tāds lūk, pirmais piedzīvojums ar ģitāru.
“Tā es astoņpadsmit gados uzmelojos kalnā,” iesmejas Valdis. No tā laika sācis sacerēt tekstus un melodiju vienlaicīgi. Viņš to uztver par meditāciju, kas atbilst iekšējam stāvoklim, nevis dziesmu sacerēšanu: ”Nevaru būt komponists, jo nepazīstu notis.”
Augstas cenas dumpinieciskums
Viens no pirmajiem dumpinieciskajiem izgājieniem bija atteikšanās no dienēšanas padomju armijā. Vēlāk, kopā ar Haraldu Sīmani un Arvīdu Ulmi, restaurējot Jāņa baznīcas torni Cēsīs, tika atsūtīti “palīgi” ar mērķi tālāk atskaitīties par viņu ikdienas sarunām. Valdis neko pārlieku nogrēkojies nebija, vien, kad tika mēģināts pierunāt strādāt uz “drošībniekiem”, bija atteicies. Drīz nejauši saticis domubiedrus, kas jau slepeni darbojās pretpadomju darbībā, ar kuriem kopā tad arī ticis notiesāts par līdzdalību bandītismā. Piecus gadus, laika posmā no 1978. gada līdz 1983. gadam, V.Atāls atradās dažādās ieslodzījumu vietās. Pēc pusgada uzturēšanās Drošības komitejas pagrabā (“Stūra mājā”) tika pārsūtīts uz Centrālcietumu. Lai tiktu nogādāts aiz polārā loka uz kriminālo nometni “Baltais lācis”, bija spiests iepazīties ar daudziem Krievijas pārsūtīšanas cietumiem. Esot ieslodzījumā izbaudījis gan priviliģētā statusu, gan piedzīvojis masu slepkavības. Pēc turienes nemieriem pārsūtīts atpakaļ uz Latviju, uz Daugavpils cietumu.
Vēlāk piedalījās Tautas frontes dibināšanā, kā arī Janvāra barikādēs.
Pievēršanās folkmūzikai
Atgriežoties Latvijā pēc apcietinājuma, viņš nebija iecerējis iet publikā un spēlēt uz skatuves. 1987. gadā bija pirmā lielā publiskā uzstāšanās - folkfestivālā. Pēc tās viņa pašapziņa esot sarosījusies un sācis uzstāties plašākam klausītāju lokam.
1995. gadā kopā ar Aleksandru Sircovu jeb Muraveju un viņa uzaicinātiem mūziķiem trijās dienās ierakstījis pirmo oriģināldziesmu projektu „Piektā debess puse”.
Pirmo vērā ņemamu instrumentu viņam uzdāvinājis Juris Vilcāns. Tā bija 12 stīgu ģitāra. Ģitāru spēlējis pīppauzēs, būvējot kamīnus. Brīdī, kad Juris Vilcāns aizgājis tajā saulē, Valdis būvējis kamīnu.
“Ģitāru skumjās upurēju debesīm, noraudājos, ieliku kamīnā un piešķīlu uguni. Juris bija folkkustības virzītājs un bija pelnījis saņemt ģitāru debesīs,” atceras Valdis. Pret nāvi esot jāizturas racionāli. Laicīgi jāapzinās sava kosmiskā eksistence un piederība Dievam kā Dvēselei.
Dzīves laikā pārsvarā muzicējis viens. Savā laikā daudz dziesmas ierakstījis ar Arnoldu Kārkli. Kopā ar viņu un Ilzi Grunti koncertējuši folkfestivālā Vācijā. Ar dziesmu rakstīšanu citiem nekad nav aizrāvies, jo neuzskata sevi par komponistu vai mūziķi. Ir bijis viens izņēmums Olgai Rajeckai, kad viņa Valdi uzmeklējusi, jo patikusi viņa daiļrade. Tā bijusi veiksmīga sadarbība!
Valdis sarakstījis ap 60 dziesmām, ko varētu atcerēties. Liela daļa dziesmu ir bijis kā meditācijas posms, kas otrreiz nav spēlēta. “Dziesmas kā savu drānu neuzvelku,” savos uzskatos dalās Valdis.
Šobrīd Valdis muzicē kopā ar dzejnieku un savu dziesmu autoru Egonu Pičneru. Ir sarakstījis biogrāfisku grāmatu un meklē sponsorus, lai varētu to izdot. Ik pa laikam glezno un rada jaunas dziesmas. Viņš ir līdzautors fonda “Līdzskaņa” pirmajai dziesmai, kas šobrīd ir apstrādes procesā.
Tuvojoties dzimšanas dienai, Valdis ir priecīgs, jo dzīvo pilnvērtīgu dzīvi: “Esmu priecīgs, ka varu pamosties radošiem darbiem. Pārsvarā esmu bijis laimīgs, ja tas tā nav bijis, tad esmu tiecies pēc tā. Mana prioritāte ir būt ētiskam cilvēkam un mana pamatizglītība ir Mīlestība!”
