Ar Robertu Gobziņu nav jāiepazīstina. Jo, tā vien šķiet, ka viņu zina visi. Gan tie, kas skrietin skrēja uz viņa “disenēm” tālajos deviņdesmitajos, gan tie, kuriem pašlaik ir tieši tik, cik toreiz bija pašreizējo jauniešu vecākiem. Un pat tie, kuri tagad jau ir pavisam sirmām galvām, bet deviņdesmito sākumā šausminājās – “ak, kā tā var, kad mēs augām, tad gan...”. Šķiet, ka “tādu kā Roberts” jau laika zobs neķer... Un tomēr – arī Robertam burtiski “sabruka” veselība. Pēc draugu ierosmes viņš vērsās pēc palīdzības “Fondā Līdzskaņa”, kas sniedz palīdzību grūtībās nonākušiem mūziķiem. Tas, nenoliedzami, ir bijis smags solis.
Roberts atceras: “Tuviem draugiem palīdzību palūgt jau nav grūti, jo darbojamies uz vienas sirds stīgas, taču tā publiski, cilvēkiem no malas... Tobrīd bija grūti, ka draugi bez manas ziņas to publicēja tālāk. Un man vairs nebija, kur sprukt. Bija jāpieņem. Kaut gan sirds dziļumos es nemaz nenosodu. Viņi sadzirdēja manī izmisumu un saprata, ka tas ir vajadzīgs, jo es pats nebūtu tā uzreiz visai pasaulei teicis, ka man nepieciešama palīdzība. Tuvākie draugi pēc tam teica: “Tu, Robert, vari iebilst pret šo rīcību, bet sava lepnība ir jāmet pie malas un viss.” Draugi ir svarīgi, jo viņi bieži vien redz no malas pareizāk un zina drusciņ vairāk par tevi, kas grūtajās situācijās būtu jādara.”
Tomēr mūsu intervija patiesībā ir saruna par Robertu un viņa uzreiz atpazīstamo mūziku, atliekot mazliet maliņā sarunas par veselību... Galu galā, kā saka pats Roberts Gobziņš, šobrīd visvairāk traucē tas, ka nevar kustēties tik daudz, cik gribētos – lēkt salto vai mest kūleņus, taču radošo dzīvi tas nemaina:
“Radošās darbības lielais pluss ir tāds, ka vienmēr var radīt, neskatoties ne uz ko. Ja es nokļūtu ratiņkrēslā, tik un tā radītu, pat tad, ja nevarētu vispār pakustēties. Tas ir tas, kas dod dzīvesprieku.”Un arī mūsu saruna ir gluži kā literārs darbs – ar savu ievadu, iztirzājumu un nobeigumu...
Ievads – par visu ko...
- Vai atceraties muļķīgāko jautājumu, ar kuru sākusies kāda no intervijām?
- Čau, Robert! Disenes vēl taisi?
- Kādas ir jūsu superspējas?
- Sajust mīlestību. No tuviem, pazīstamiem cilvēkiem, arī no nepazīstamajiem. Tas tāds mans sensors, kas liek to saskatīt otrā cilvēkā. Varbūt tāpēc, ka es nāku ar atvērtu sirdi pretī pasaulei, un tad var just, ka kāda sirds nāk pretī arī tev. Mēdz gadīties arī otrādi. Ar bērniem ģimenē tas ir katru dienu! Viņi nav tik sabojāti. (Roberts smejas.)
- Kas, jūsuprāt, ir radošums? Vai tas ir meklējams tikai mūzikā?
- Nekādā gadījumā. Tas ir itin visur. Radošums ir pats prieks kaut ko radīt, meklēt Radītāju sevī. Un Radītājs ir kaut kas tāds, kāpēc pasaule vispār ir. Būtībā radošums ir viss, ko mēs apkārt redzam.
- Rečetatīvi un ritmisku tekstu izpildījumi tad un tagad. Kāda ir atšķirība?
- Tad nebija daudz piemēru, kur paskatīties, kur paņemt kādu špikeri. Informācijas bija mazāk un “paraudziņi” bija dikti maz. Pašos pirmsākumos uz roku pirkstiem varēja saskaitīt. Savukārt tagad dažādu “paraugu” ir tik daudz, ka atkal, var teikt, esam bešā. Man vienmēr ir paticis, ka ir kādas autoritātes vai piemēri, bet informācija, atšķirībā no tiem laikiem, ir tādā daudzumā, ka “špikeri” drīzāk jāsāk meklēt sevī pašā. Un tas ir kopīgais, jo toreiz tāpat viss bija jāmeklē pašam sevī, tikai iemesls cits: informācijas nebija vispār. Es pieļauju, ka šodien globālā tīmekļa jūrā vai okeānā ir pieejami “paraudziņi”, kuri man ideāli derētu... Bet! Es tos nevaru atrast tajā lielajā kaudzē samesto nekārtīgo mantu jūklī, ko saucam par internetu.
- Ar kuru grupu vai izpildītāju Jūs visvairāk tagad vēlētos kopā pamuzicēt, paskertčot*?
- Ja es ko vēlos, tad tas notiek. Piemēram varu minēt sadarbību ar Vācijas dīdžeju Westbam. Nesasniedzamās zvaigznes – tādu jau nav. 90-to gadu vidū un sākumā, kad savu laiku vadīju Rietumos, piedalījos arī lielo zvaigžņu tusiņos. Viņi visi bija turpat... Pieejami kaut kur kaut kādos dažādos pasākumos. Ar visiem, ar kuriem gribēju neformālā gaisotnē bez iepriekšējas sagatavošanās kopā paimprovizēt jeb padžemot, esmu to darījis. Un tas nav bijis nemaz tik grūti sasniedzams. Galvenais ir parādīt sevi pareizi, parādīt labi saprotamu mākslu, un tad jau atsauksies jebkura “lielā zvaigzne”. To es arī novēlu visiem.
Iztirzājums – par mūziku...
- Jūs esat pirmais, kas parastas “disenes”, kurās vienkārši spēlēja dziesmas, padarīja par mākslu. Var teikt, ka, pateicoties Jums, deju mūzika kļuva par atsevišķu žanru. Kas vispār ir “deju mūzika”?
- Kad sāku ar to nodarboties, par deju mūziku sauca to mūziku, kurai skanot, cilvēki atbrīvoti kustējās. Vai neatbrīvoti, bet kustējās… Tagad par deju mūziku sauc formu, nevis saturu. Un līdz ar to mēs varam uzdot citu jautājumu: kādu deju mūziku jūs domājat? Vingrotāju dejas, hip-hop dejas, hausadejas? Tādu “saskaldītu” deju ir ļoti daudz. Pat tādi valši kādreiz bijuši, un arī tagad tos šur tur dejo. (Roberts smejas.)Ja runājam par valsi, tad vislabāk – André Rieu. Ir Nīderlandē tāds deju mūzikas virtuozs, viņam ir savs simfoniskais orķestris, un es pie tā labprāt dejotu un arī tad varētu teikt, ka nodarbojos ar deju mūziku. Bet mēs jau runājam par ko citu, vai ne? Es domāju, ka varbūt šī “cita” deju mūzika ir elektroniskā mūzika ar 120, vai pat vairāk hausaun tehnobītiem... Tā tad arī ir deju mūzika, ar ko es paralēli tam, ko visi zina, nodarbojos. Tas nebūt nav tik vienkārši kā varbūt izklausās, piemēram, sadarbojoties ar Westbam Vācijā, sapratu, ka tas ir sarežģīts darbs, kur vienai skaņai jāvelta nedēļas, lai uztaisītu skaņdarbu, kurš skan... Var pat teikt, ka tūkstotis nedēļas vajag vienam skaņdarbam veltīt.
- Sanāk, ka ir nepieciešama īsta pacietība, lai izveidotu labu deju mūzikas skaņdarbu...
- Lai izveidotu tiešām labu – jā. Protams, tas var sanākt gluži netīšām, arī tā mēdz gadīties. Bet tikai tiem, kuri strādā ilgi.
- No kā pats esat mācījies?
- Pirms sastapos ar informāciju no Rietumvācijas, informācija man nāca no radio, kurā skanēja gandrīz pilnīgi visi TOP mākslinieki. Un toreiz topā bija dažādi izpildītāji. Ja sākam skatīties ar 70-to gadu beigām, pirmie reperi, kuri toreiz bija topos: Grandmaster Flash, Captain Sensible... Vēlāk jau iedvesmoties varēja no visa kā. Ne tik daudz no pašas mūzikas, no konkrētā skaņdarba jeb treka, bet vairāk no apstākļiem, kas bija ap to. Ļoti daudziem cilvēkiem, tajā skaitā arī man, mūzikas hita jeb mīļākās dziesmas izvēle saistās ar kādu notikumu vai pārdzīvojumu. Un, ja šis pārdzīvojums ir, tā teikt, kolektīvs, tad viss ir kārtībā. Tā gan bija toreiz, kad informācija nebija tik plaši pieejama... Tagad būtu diezgan grūti atrast tādu kopīgu pārdzīvojumu vai dziesmu, kuras laikā visi vienlaicīgi palecas gaisā... Mūsdienās ir svarīgs dziesmas teksts. Ja ir precīzi trāpīts teksts, vienā brīdī var gadīties kopīgs pārdzīvojums.
- Vai var teikt, ka Jums ir savi domubiedri mūzikā? Gan Latvijā, gan varbūt pasaulē?
- Tas ir ikviens no mūziķiem, kurš zina manu dziesmu akordus. Domubiedri, ar kuriem var uzreiz, daudz nemēģinot, nomočīt, kā saka. Protams, tie, ar kuriem esmu muzicējis visvairāk. Ir divdesmitgadīgie jaunieši, ir veterāni... Droši vien ir arī tādi domubiedri, par kuriem es neko nezinu.
- Vai ir bijis kāds spilgts notikums, fanu rīcība vai dīvainākais atgadījums uzstāšanās laikā, interesanta pieredze, kas palikusi atmiņā?
- Ko gan tādu neparastu fani varētu sastrādāt? Tikai savas fanu lietas. Vienu piemēru no pašiem pirmsākumiem varu minēt. 80-to gadu sākumā, diskotēkā, man bija dzimšanas diena, kurā fani man pasniedza dāvanu. Man tas tik ļoti iepatikās, ka turpmāk es katrā diskotēkā visiem paziņoju, ka man ir dzimšanas diena! Tas bija vismaz reizi nedēļā. (Roberts smejas.)Faniem, acīmredzot, tas tik ļoti patika vai, tieši otrādi, piegriezās, ka viņi man uzdāvināja lielu kartona kasti no milzīga televizora... Kastē iekšā bija meitene. Dzīva, īsta. Tāda maza auguma. Laikam, lai varētu ielīst kastē. Joprojām atceros – viņu sauca Mazā Renāte no Lācīša.
- Vai ir kāds īpašs skaņdarbs, ko Jums pašam vienmēr prieks izpildīt? Vai albums, ar ko īpaši lepojaties?
- Man ir prieks izpildīt visus skaņdarbus, vai gan citādi es būtu tos visu laiku spēlējis? Turklāt katru reizi rodas arī kādas jaunas, atšķirīgas nianses.
- Ko pats kādreiz, kad vēl nekāpāt uz skatuves, klausījāties? Kaut ko no pašmāju populārās mūzikas?
- Pašmāju... Jā, tas gan bija diezgan sen... Kad man bija kādi 12 gadi, es no kaimiņa ņēmu lenšu magnetofonu un klausījos dažnedažādus ierakstus, kādi nu viņam bija. Un tur no pašmāju mūzikas bija trimdas latvieši – “Trīs no Pārdaugavas”. Tā kā es dzīvoju Pārdaugavā, tad jau laikam varam teikt, ka pašmāju. Kaut gan vēlāk izrādījās, ka viņi nemaz nav no Pārdaugavas, bet no tālām ārzemēm – ārzemju latvieši. Studentu vienībā vai klases vakarā mēs kopā iefanojām par agrīnajiem “Līviem” un “Pērkonu”, par pirmajiem “Credo”. Sekojām līdzi tam, kas radio aptaujās bija 80-to gadu beigās, 90-tajos. Un vēl mani noteikti ietekmēja Ievas Akurāteres brīnišķīgā dziedāšana. Tas man vienmēr ir licies kā brīnums, kaut kas neparasts, ne gluži citplanētiešu, bet kaut kāda dievišķīga balss.
- Kādos mūzikas žanros jūs vēlētos paeksperimentēt?
- Visos jau esmu paeksperimentējis. Roks, kantri... Jāsaka gan, ka tie ieraksti nekur nav publiskoti. Katru dienu eksperimentēju kādā žanrā... Tā saucamā dalīšana žanros tagad notiek tā, ka sanāk pulciņš ar tādiem pašiem cilvēkiem kā es un nosauc to savu eksperimentu par žanru. Arī ar kaimiņiem vai ar kādiem citiem mūziķiem sapulcējos un nosaucu kaut ko citu par žanru. Tas viss ir “romantiskais bespreģels” – tāds žanrs vislabākais, tā mēs viņu nosauksim.
- Tagad mūsu grupas arvien biežāk dzied angļu valodā...
- Lai tik dzied. Vienīgais, ko neesmu manījis, ka pašmāju mūziķi dziedātu tajās valodās, kurās pasaulē runā visvairāk. Angļu valoda ir tāda mākslīga valoda... Kopš parādījās sauklis “valdi Britānija pāri jūrām”, tā tiek lietota visur. Ērti, viegli, nevajag sasprindzināties. Tik ņems un dziedās tajā angļu valodā. Bet ir valodas, kurās runā krietna daļa planētas iedzīvotāju: ķīniešu, spāņu, arābu, dažādu indiešu izlokšņu valodas. Es novēlētu mazāk dziedāt angļu valodā un pamēģināt vismaz spāņu, ķīniešu vai arābu.
- Lolot savu ideju, radīt skaņdarbu vai “plūkt laurus”... Kas ir svarīgāk?
- Protams, tas ir radīšanas process! Tur taču ir tāda ķīmija, darbojas pareizās vielas šūnās un uzreiz spars, pacēlums, pleci iztaisnojas, gaita kļūst stabilāka. (Roberts smejas.)Radīšanas process ir tāda ļoti laba vingrošana, es teiktu, modināšana, sakustēšanās. Tā ir kustība. “Plūkt laurus” – tas vairāk ir pienākums, kas aizņem laiku, kuru es varētu iztērēt jauna skaņdarba radīšanai.
- Vai tāpēc ļoti daudzi skaņdarbi vēl joprojām nav publicēti?
- Laikam tā var teikt. Un ne tikai skaņdarbi, arī jebkurš radošs process. Tekstu rakstīšana, vai filmēšana kādā aktieru padarīšanā vai lomā. Svarīgs ir jebkurš radošs process. Piemēram, kopā ar bērniem izdomāt kaut kādu zīmējumu skolā. Tas viss pacilā.
- Pateicoties superhitam “Aka Aka”, kas tapa sadarbībā ar rietumvācu dīdžeju Westbam, gluži vai negaidot jūs parādījāties latviešu populārās mūzikas “slavas alejā”, daudziem hits uzreiz kļuva mīļš...
- Var teikt, ka “Aka Aka” panākums bija faktā, ka šis hits tika taisīts dikti ilgi – trīs mēnešus. Katru dienu sēžot astoņas un vairāk stundas ierakstu studijā. Pirms tam, veicot rūpīgu atlases darbu pie izejvielām šī hita sempliem.** Tāpat bija arī ļoti oriģināla pieeja darbam ar tolaik jaunākajām tehnoloģijām un mūzikas instrumentu meklējumi. Nu, protams, arī tas, ka bija 90-to gadu sākums. Liela teorētiskā bāze bija jāapgūst un zināšanas par pasaules skaņas veidošanas tendencēm. Klāt vēl nāca tas, ka bija arī uzdevums sagatavot tekstu, lai tas būtu saprotams cilvēkiem, kas nesaprot latviski. Tāpat, katra skaņa, katrs bungu sitiens, katrs basiņš desmitiem reižu jāizmēģina, un tad jāpārtaisa. Tas ir rūpīgs darbs, vēl un vēl, skatoties un analizējot ar savu ausi, spektra analizatoriem. Skaņdarba imidžs, tas ir pats svarīgākais, un pie tā minimums trīs mēnešus jāstrādā. Kopumā kādi pāris gadi sanāca.
- Esmu dzirdējusi no dažiem mūziķiem, ka viņiem ir vismaz viens hits, ko visas savas mūzikas karjeras laikā viņiem ir vēlme uzlabot. Vai jums tāds ir?
- Es domāju tādi ir pilnīgi visi skaņdarbi, izņemot tos, kuri jau ir galēji un kurus uzlabot vairs nav iespējams. Piemēram, “Aka Aka” bija ļoti rūpīgi taisīts un jau radīšanas procesā tika uzlabots teju katru dienu, līdz kamēr vairs nebija ko labot. Ir, protams, vēl un vēl skaņdarbi, kuri ikdienā tiek skatīti, uzlaboti, mēģināti pārtaisīt. Vismaz pāris gadus mēs “Meitenei no Slokas” ar Westbam taisījām visādus variantus. Mīkstākus, ne tik agresīvus, tad tādus cietākus un avangardiskus. Es domāju, ka vismaz divas trešdaļas radīšanas procesā aizņem veco skaņdarbu uzlabošana, nevis jaunu radīšana. Piemēram “Resnie putni” 80-tajos gados tika radīts kā tāds elektronisks, ļoti agresīvi savdabīgs skaņdarbs. Tad pagāja laiks un tā uzlabošanai uztaisīju vienkārši a capellatreku, kas ļoti labi “aizgāja”. Kā piemēru es varu minēt draugu un skolotāju Normundu Rutki. Normunds Rutkis katru savu skaņdarbu uzlabo katru dienu, tad ieraksta un publicē. Es tā nedaru, gaidu, kad būs tāpat kā ar “Aka Aka”. Kad ir pabeigts un vairs nav, ko uzlabot. Tikai tad gala versija ir publicējama.
- DJ skola. Kā tapa šis projekts?
- Šādas skolas un pulciņi jau pastāv – lielāki, mazāki, pazīstamāki, nepazīstamāki. Ar mani ir tā: ja mani kaut kur aicina, ja man kaut ko palūdz, tad es atsaucos. Pats neko speciāli nemeklēju. Svarīgs ir cilvēks, kurš aicina, vai var viņam uzticēties. Tad, kad mani Kristiāna Kalniņa aicināja uz DJ skolu, man bija skaidrs, ka viņa neko sliktu nevar izdomāt.
- Kādi ir šodienas bērni un jaunieši?
- Citādi. Mēs ar Rietumu draugu Westbam par to diskutējām. Viņš par saviem dēliem, kuriem ir 9 un 12 gadi, stāsta: kādreiz dzīvoja jaunieši, viņi internetā vai citos resursos un visapkārt “no auss līdz ausij”, “no lentas uz lenti”, “no diska uz diska”, “no kasetes uz kaseti” meklēja mūziku, dalījās ar to, kopēja, citiem dāvināja, iepazīstināja ar to. Kādreiz bija konkrēta dziesma vai mūzika, ar ko var kļūt populārs klasē. Tagad, lai klasē kļūtu populārs, nav svarīga mūzika, bet gan tas, ko tu dari. Vajag kaut ko neparastu vai parastu parādīt. Tu esi tāds un ne savādāks. Tu dari to un ne citu. Ja tu, mazais puika, pats tam tici, piemēram, “es, puika, man ir 9 gadi. Šobrīd es daru to un to...”, un ja sanāk ar to patikt citiem, tad bieži sanāk arī daudz sekotāju. Un tas ir veids, kā elpo jaunākā paaudze, no viņiem var smelties iedvesmu. Kad es augu, svarīgs bija kaut kāds hits vai mūzika, vai mana dziesma. Tagad nav vajadzīga šī dziesma. Svarīgi, ko tu dari.
Nav svarīgi, kas tu biji. Ir svarīgi, kas tu esi tagad. Tas ir tas, ko mūsdienās var smelties no jaunākās paaudzes.
- Bieži vien saka, ka bērni mums var iemācīt kaut ko jaunu, nevis otrādi, jo viņiem ir plašāks, tīrāks skatiens uz visu...
- Tieši tā arī ir. Un šo es arī iesaku daudziem cilvēkiem, kuri ir dzimuši 60-jos, 70-jos gados: mācieties no bērniem.
- Vai jūsu meitas izrāda interesi par mūziku?
- Protams. Mēs taču augām ar mūziku, un tas arī noder tādiem vecākiem, kuriem ir jaunāki bērni, maziņi. Viņiem mūzika ir visu laiku. Dažreiz mūzika skan pa dienu, bet svarīgi, lai mūzika ir uz gulētiešanas laiku. Svarīgi, lai mūzika vieno. Diemžēl internetā publicētās un pieejamās bērnu dziesmas ir teju vai vienādas, turklāt to ir maz. It īpaši, ja runājam par mūsu pašmāju mūziku un tā saucamo populāro mūziku. Tāpēc es meklēju dziesmas citur pasaulē. Speciāli dienām un mēnešiem ilgi meklēju pa visādiem resursiem dziesmas, kuras bērni dzied paši. Piemēram, brazīļu bērni dzied paši savā portugāļu valodas izloksnē, ķīniešu bērni un arābu bērni dzied, filipīniešu un mazo Bermudu salu bērni dzied. Tās ir pasaules, kur katrs dzied savā valodiņā. Šīs ir bērnu dziesmas, ar kurām visa pasaule dzīvo un rotaļājas, tās ir šūpuļdziesmas, ar kurām kopā iet gulēt. Es to atlasi veicu tā, lai konkrētā dziesma nebūtu pieejama “populārajos” sarakstos. Un tad pēkšņi izrādījās, ka tā ir vesela pasaule, ka ir simtiem tūkstošu brazīļu, spāņu un itāļu, ķīniešu, arābu, afgāņu, čečenu bērnu dziesmu, pat ziemeļvalstu, islandiešu... Kādi tik nav šajās valodās interesanti saukļi, teicieni, frāzes, melodijas. Un mani bērni tagad zina tās dziesmas, tās visu laiku skan.
Iztirzājums – par “Fondu Līdzskaņa”...
- Kad uzzinājāt par “Fondu Līdzskaņa”?
Kā kļuvu par biedrības “Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (LaIPA) biedru, tā arī visu laiku sekoju visam, kas notiek. Jau sen zināju, ka ir tāds LaIPA izveidots nodibinājums "Fonds Līdzskaņa", kura mērķis ir sniegt atbalstu grūtībās nonākušiem Latvijas mūziķiem. Es teiktu, ka tā ir gluži kā mūziķu arodbiedrība. Runājot par valsts līmeni, par tādām Šveices līmeņa slimokasēm, tad nekas nav skaidrs – vai, kā un kad iespējams gaidīt atbalstu, ja tas nepieciešams, tāpēc ir šāds "Fonds Līdzskaņa".
- Kā Jūs kopumā vērtējat “Fonda Līdzskaņa” atbalsta programmu?
- Es domāju, ka tur viss ir ļoti jauki. Turklāt fonds ir attīstības procesā, tātad daudzas labas lietas jau notiek, un klāt nāk vēl un vēl. Man patīk tā pieeja – mūziķiem apjautājas, vai viņi negrib padomāt arī par cēloņiem... Jo problēma ar mūsdienu medicīnu ir tāda, ka medicīna ārstē vairāk sekas. Bet, protams, oficiālai medicīnai nav izdevīgi veseli cilvēki, diemžēl tāda tā situācija pasaulē ir. Var slimību apturēt, apturēt sekas un palikt vienā līmenī, bet ir iespējams arī izdarīt tā, lai dzimtu jaunas, veselas šūnas. Ir svarīgi padomāt par to, ko es ēdu, ko es ievadu sevī iekšā. Jo es esmu cilvēks un cilvēki ir radīti tā, ka organisms var atjaunoties arī pats. Par šo aizdomāties arī lika “Fonds Līdzskaņa”. Protams, izdevīgi arī fondam, ja mēs, mūziķi, būsim veselāki, un mēs varētu tos cēloņus “apšaut”, tad būtu vairāk līdzekļu citām labām lietām.
- Vai šobrīd veselības stāvoklis ir uzlabojies?
- Es teiktu tā: organisms ir “progresa režīmā”. Lai apturētu ar ķīmiju veikto organisma degradāciju, lai organisms varētu augt un labāk justies, ir jātiek galā ar cēloņiem, katru dienu piedomājot, lai nav cēloņu jaunām saslimšanām. Šobrīd vēl ir vajadzīga palīdzība, un es to saņemu no “Fonda Līdzskaņa”, arī draugus vairs nav bieži jātrobelē, sociālais stāvoklis šobrīd visiem ir diezgan grūts. Bet veselības ziņā tas viss ir saistīts – sociālais stāvoklis un veselība. “Fonds Līdzskaņa” saprot arī to un palīdz ne tikai ar veselības problēmām, bet ar visādām grūtībām, kuras ir pamatotas, objektīvas, bezizejiskas. Tad viņi nāk palīgā. Tas ir vērtīgi, ka fondam nav tikai šaura specializācija.
- Kādas ir tās lietas, vietas, situācijas, kas aizkustina, iedvesmo, dod spēku vai vienkārši palīdz dzīvot un būt?
- Man mājās ir trīs mazi bērni – četri, septiņi un astoņi gadi. Man ir trīs meitiņas un tas ir tas, kas dod to spēku un aizkustina. Tas ir pirmais, kas ienāk prātā. Noteikti ir vēl simtiem labu lietu. Kā jau visi saka, ņem to labo, nepievērs uzmanību sliktajam. Priecājies par to, kas ir, nebēdā par to, kā nav. Jā, it kā ar prātu to saproti, bet ar sirdi ir tā grūtāk, dzīvojot Latvijā. Bet bērnu aizkustinošā klātesamība dzīvesprieku pastiprina un dod vēl.
Nobeigums – quo vadis, Robert?
- Vienā no intervijām teicāt, ka dziesmiņas vai, izsakoties jūsu vārdiem – dziesmeles, sacerat kādam konkrētam brīdim. Cik liela varbūtība pastāv, ka radīsiet nelielu skaņdarbu arī par “Fondu Līdzskaņa”? Varbūt šāds “gabals” jau ir?
- Tik tieši nē, man parasti nav tādu gabalu. Vienīgi, ja pasūta ko tiešu, tas ir tiešais pasūtījums, kurā jābūt iekļautiem konkrētiem vārdiem un noskaņām, es pielieku visu spēku, lai gabals ir oriģināls un neparasts. Ja es taisītu dziesmu par “Fondu Līdzskaņa”, es to galveno starp rindām liktu lasīt. Ir jāpasēž un jāpadomā, lai epitetu salīdzinājums un metafora būtu tieši trāpīga un saprotama pat piecgadīgam. Mani draugi arī zina, ka mani vajag uzaicināt, palūgt un es izdarīšu ko skaistu.
- Ko jūs gribētu novēlēt sabiedrībai, ja mēs runājam par labdarību un atbalstu mūziķiem, kuri nonākuši grūtībās?
- Nav ko šaubīties, vajag mest malā ierasto patērētāju pieeju: pirms ņemt kaut ko jaunu, pirms veikt kaut kādu rīcību, sākumā skatīties negatīvās lietas, “sūdzības.lv”, piemēram. Un tad, ja ir kaut kādas aizdomas, tā uzreiz izskan – “nē, nē, nē, šeit es nepiedalos”. Tas arī raksturo esošo situāciju mūsu valstī. Vajag vispirms paskatīties uzmanīgāk, kas konkrētajā lietā un vietā ir labs. Jo “Fondam Līdzskaņa” ļoti uzskatāmi mājaslapā var redzēt – uz kurieni, par ko, kāpēc tā darbība notiek. Tādēļ ir vērtīgi papētīt labās lietas. To es ieteiktu – nepētīt “sūdzības.lv”, bet papētīt labās lietas.Tāpat kā komentāros internetā. Jā, daudzi “Facebook” vai citās platformās komentāros lasa tikai negatīvās lietas: “aaaa, cik viss ir slikti!”, un aiziet gulēt ar tādu noskaņu. Bet to visu var vienkārši nelasīt, nepievērst uzmanību. Es iesaku labāk baudīt to saulaino.
*Skretčošana - jaunu skaņu un ritmu variāciju veidošana, ar roku kustinot spēlējošu ierakstu, piemēram, skaņuplati.
** Sempls - elektroniski radītas skaņas un dažādi skaņas fragmenti.