Rakstu sērija "Cilvēks Cilvēkam". Arnis Mednis: “Esmu rosīgais fantazētājs. Es visu laiku kaut ko izgudroju...”

Rakstu sērija "Cilvēks Cilvēkam". Arnis Mednis: “Esmu rosīgais fantazētājs. Es visu laiku kaut ko izgudroju...”
Foto: Ralfs Alksnītis

Arnis Mednis ir iekarojis gan Eirovīzijas, gan Latvijas, gan arī Dānijas skatuves. Agrāk uzstājās kopā ar grupu “Odis”, bet tagad pievērsies savas mūzikas veidošanai. Parādoties uz skatuves jau 80. gadu beigās, Arnis no tās nav nogājis līdz pat šodienai. Šķiet, viņu nevar apturēt pilnīgi nekas! Pat pirms 10 gadiem piedzīvotais insults, kas atņēma kustības visai kreisajai ķermeņa pusei, Arnim nav atņēmis vēlmi radīt, izpildīt un doties uz priekšu pa savu muzikālo ceļu.

Par piedzīvoto insultu Arnis pārāk daudz neatceras, toties ļoti labi apzinās, kā varēja to novērst, par ko nevairās stāstīt arī citiem. Lai arī mūsu saruna vairāk skar šodienas dzīves realitāti un nākotnes plānus, mūziķis nedaudz pakavējas arī atmiņās par bērnību un laikiem, kad tika “skriets pa pasauli”. Arņa atmiņu vācele ir pārpārēm pilna, tādēļ vienas sarunas laikā iespējams izrunāt vien pašu mazumiņu par viņa nudien aizraujošajām gaitām!

– Sāksim ar iesildīšanos... Kā jūs pats sevi raksturotu? Esat mieramika vai mūždien nemiera gara urdīts aizrautīgs cilvēks?

– Grūti pateikt. Drīzāk esmu rosīgais fantazētājs. Es visu laiku kaut ko izgudroju...

– Jums šī izgudrošana vairāk palīdz vai traucē?

– Pateicoties šai izgudrošanai esmu tas, kas es esmu – mūziķis.

“Lai dabūtu katrai notij zelta maliņu, iznāk krietni pasvīst. Līdz galarezultātam nonāk tikai maza daļa.”

– Dzirdēts, ka jūs ļoti aktīvi aizraujaties ar jauniem projektiem. Kas jūs uz to pamudina?

– Šobrīd tiešām veidoju jaunu projektu un daru to diezgan aktīvi. Tā nu ir, ka kādu vienu reizi pa dienu sagribas paēst. Tas arī pamudina. (smejas)

– Vai starp visiem šiem projektiem jums paliek arī brīvais laiks? Cik saprotu, sava tēva hobiju – gleznošanu – neesat mantojis... Kādi ir jūsu hobiji?

– Pirms apslimu, mans hobijs bija galda teniss, bet nu tas vairs neizdodas. Tagad mana aizraušanās ir Latvijas senvēsture.

– Varbūt ir kas konkrēts, uz ko jūs nenoliedzami aizraujošajā Latvijas senvēsturē koncentrējaties?

– Es koncentrējos uz 12. gadsimtu, Tālavas valsti. Ne tik daudz pētu to no zinātniskās, cik no emocionālās puses. Tur ir ļoti daudz interesantu lietu, kas ir mūsu tautas domāšanā, filozofijā, arī reliģijā. Jo mūsu senču ticības un uzskatu kopums, arī kultūras līmenis, bija ļoti, ļoti augsts. Tie Eiropas krustneši, kuri ienāca viņu zemē, atradās daudz zemākā garīguma pakāpē. Saka, ka viņi atnesa savu kultūru, bet patiesībā nekādu kultūru šie krusta karotāji neatnesa. Toties savas intrigas, melus un visu pārējo, kas mūsu senčiem nepiemita, gan.

– Un jūs visas šīs emocijas izliekat mūzikā? Nav dzirdēts, ka kāds darītu ko līdzīgu...

– Tieši tā, izlieku mūzikā. Esmu jau ierakstījis albumu “Mana tautasdziesma”, kurā tautas mūzika apvienota ar dažādiem mūsdienu elektroniskajiem, modernajiem elementiem. Pie mums to sauc par postfolku, bet pasaulē par World Music (pasaules mūzika). Tas ir tas, ar ko es muzikāli aizraujos. Mani patiešām interesē 12. gadsimta Senlatvijas periods, kurā ir ļoti daudz kā interesanta, lai saprastu, kas mēs esam šodien, kas ir mūsu valsts, mūsu tauta. Ir vērts paskatīties atpakaļ un daudz ko pamācīties.

– No kurienes jums rodas idejas veidot šos savienojumus un “mūzikas ķīmiju”? Jūs tos nosapņojat, vai arī ir kāds cits iedvesmas avots?

– Idejas pašas kaut kā atnāk, domāju, tās man iedod Radītājs – kā miksēt un darīt.

“Jau no 5 gadu vecuma es tēvam biju “uzskates līdzeklis”. Ja kāds operas onkulis nemācēja izmantot pareizus rezonatorus vai diafragmu elpošanai, mans papus sita pa manas istabas sienu un sauca: “Arni, Arni, nāc šurp, parādīsim onkulim, kā pareizi jāizmanto galvas vai krūšu rezonatori!”.”

– Kad sapratāt, ka jūsu dzīve būs saistīta ar mūziku? Vēl bērnībā vai jau nopietnajos pusaudža gados?

– Būtībā tas notika jau trīs gadu vecumā. Esmu piedzimis mūziķu ģimenē, un, saprotams, ka vecāki mani veda uz mūzikas skolu. Kad man bija 5 gadi, tēvs bija diezgan zināms vokālais pedagogs Rīgā, un jau no šī vecuma es tēvam biju sava veida “uzskates līdzeklis”. Ja kāds operas onkulis nemācēja izmantot pareizus rezonatorus vai diafragmu elpošanai, papus sita pa manas istabas sienu un sauca: “Arni, Arni, nāc šurp, parādīsim onkulim, kā pareizi jāizmanto galvas vai krūšu rezonatori!”.

– Runājot par muzikālo izglītību... Cik saprotu, jūs pabeidzāt mūzikas vidusskolu, taču tālāk konservatorijā nemācījāties?

– Patiesībā es konservatorijā mācījos gan, bet tālu netiku, jo bija divas lietas. Pirmkārt, bija ansamblis “Odis”, un, otrkārt, mūzikas pedagoģijā, kurā iestājos, bija daudz meiteņu – uz vienu puisi apmēram divdesmit daiļā dzimuma būtņu. Viņas šausmīgi traucēja mācīties, jo saprotamā kārtā nodarbošanās ar meitenēm novērsa manu uzmanību no zinību iegūšanas. Meitenes ļoti traucē. (smejas)

– Tad jau bija, no kā izvēlēties?

– Tur jau tā bēda, ka bija, no kā izvēlēties. Arī ansamblis “Odis” man bija prioritāte, līdz ar to mācībām vairs nekas neatlika. Tā man tās mācības 2. kursā aprāvās, jo pedagogi šīs manas “prioritātes” īsti neizprata.

– Šķiet, ka neko daudz neesat zaudējis, nepabeidzot konservatoriju... Kā nekā bija jau arī tēva ieliktie labie pamati.

– Tas, ka nepabeidzu mūzikas pedagoģiju, īsti neko nemainīja, jā. Bet kompozīcijas fakultātes zināšanas un Ādolfa Skultes polifonijas zināšanas man šobrīd būtu ļoti noderējušas. Tie, kas varēja nokārtot polifonijas eksāmenu pie Ādolfa Skultes, un nepakārās vai nenoslīcinājās Daugavā, ļoti labi un advancēti zina polifoniju. Cik esmu dzirdējis no citiem komponistiem, tā nebija nekāda joka lieta. Tas man būtu ļoti noderējis, bet nu kā ir, tā ir. Tā kā šobrīd esmu “krūmu” komponists, indiāņu versija, bez izglītības. Lai gan godīgi jāsaka, daudziem tādas izglītības nebija.

– Galu galā klausītājs dzird galarezultātu, un jautājums, ir mūziķim attiecīga izglītība vai nav, viņam atrodas kaut kur tāltālā plānā, ja vispār tāds “plāns” ir.

– Nu jā, klausītājs jau nezina, vai polifonijas eksāmens pie Ādolfa Skultes tika nokārtots, vai nē. Tā kā atliek paļauties uz Radītāja sūtīto mūziku un viss.

– Spiežot pēc jūsu bagātīgās “muzikālās bagāžas”, Radītāja sūtīto ideju netrūkst...

– Trūkst vai netrūkst, ir viens, bet graudi no pelavām ļoti jāatsijā. Tas ir fakts. Lai dabūtu katrai notij zelta maliņu, iznāk krietni pasvīst. Līdz galarezultātam nonāk tikai maza daļa. Vēl ļoti daudz jāstrādā, vēl nav daudz nekā laba un liela izdarīts.

– Attīstībai tiešām nav robežu. Taču, runājot par paveikto, vienmēr sakāt, ka jums patīk veidot “kokteiļus”. Kas ir tāds interesantākais un mīļākais paša veidotais “kokteilis”?

– Es teiktu, ka pats pēdējais. Viduslaiku mūzikas apvienojums ar elektronisko mūziku. Viduslaiku instrumenti skan ļoti interesanti.

– Kā jums ienāca prātā apvienot šos divus elementus?

– Nu... Es nezinu. YouTube manā izpildījumā ir pieejams arī jaunums - rokmesa, ērģeļmūzikas, mesas apvienojums ar sintezatoru. Tās ir klasiskās mesas daļas – Kyrie eleison, Gloria, Agnus Dei, Sanctus. Var YouTube ieskatīties pirmatskaņojumā Kurmenes baznīcā. Ne vienmēr tas kokteilis sanāks baudāms, protams, kādreiz tas jālej arī ārā. Citreiz vienkārši ir tā, ka cilvēki nesaprot to, kas veidojies manās fantāzijās. Tā ir gadījies. Bet nu – mūžu dzīvo, mūžu mācies.

– Dažreiz jau jārada kaut kas pašam sev, ne tā?

– Nē, nu, sev nē. Ar tādu egoismu nav ko aizrauties. Tāpat jau sanāk no sākuma radīt sev un tikai pēc tam publikai.

“Tas ir ļoti liels mīnuss, ka manas zināšanas angļu valodā nav tik labas, lai es pats varētu rakstīt liriskus tekstus. Es pats ļoti daudz piestrādāju pie izrunas.”

– Gatavojoties šai intervijai, ierakstīju jūsu vārdu Google meklētājā, un uzreiz “izlēca”, ka jūs bijāt viens no pirmajiem mūziķiem Latvijā un tā laika Padomju Savienībā, kurš sāka dziedāt angliski. Kas jūs pamudināja pievērsties tieši šai valodai?

– Es gan to godu gribētu atdot citam mūziķim – Pitam Andersonam, kurš daudz ātrāk par mani sāka izpildīt mūziku angliski. Es iedvesmojos no Amerikas solodziedātājiem, tādiem kā Rejs Čarlzs, Otis Rīdings un dziedātājām, piemēram, Billijas Holidejas. Tie ir mani frāzes skolotāji.

– Kā jums šķiet, vai šādas dziedāšanas valodas izvēle bija palīgs atpazīstamības iegūšanai, vai varbūt sabiedrība to no sākuma īsti nepieņēma?

– Nē, viņi to nepieņem arī šodien, jo cilvēki to nesaprot. Arī būtībā frāzējums mainās. Tas noteikti nenāk par labu atpazīstamībai un popularitātei. Bet es esmu ļoti spītīgs, un darīju tā, kā man likās, ka labāk skanēs.

– Lai rakstītu mūziku citā valodā, tā noteikti arī labi jāpārzina. Kā jūs iemācījāties angļu valodu?

– Pašmācības ceļā. Bet es to valodu nemaz tik labi nepārzinu, jo tekstus pats nerakstu. Tos man raksta citi cilvēki – Ādolfs Kārkls, Mārtiņš Baļņickis un vēl daudzi citi. Tas ir ļoti liels mīnuss, ka manas zināšanas angļu valodā nav tik labas, lai es varētu rakstīt arī liriskus tekstus. Pats ļoti daudz piestrādāju pie izrunas. Tajā es esmu ieguldījis ļoti daudz, un lielākoties man ar izrunu problēmu nav. Pa kādai kļūdai, protams, gadās, jo tā nav mana dzimtā valoda. To man piedod, bet amerikāņi kasa galvu, viņi nevar saprast, no kādas puses ir tāds izrunas veids, jo dienvidu štati tie īsti nav. Tad viņi izdara secinājumu, ka laikam esmu austrālietis. (smejas)

– Vai jūs esat muzicējis arī ārpus Latvijas?

– Jā, diezgan daudz. Pa Ameriku ir sanācis nedaudz pabraukāt, pamuzicēt.

– Jūs tur muzicējāt kā solomākslinieks vai ar grupu?

– Amerikā es esmu bijis ar “Odis”, un ļoti daudz arī pa Dāniju ir braukts. Vienu gadu “Odis” Dānijā nospēlēja 80 gigus*. Godīgi sakot, “Odis” Dānijā ir uzstājies vairāk nekā Latvijā. Mēs tur parasti braucām vairākas reizes gadā uz mēnesi.

– Tad jau jums arī tur ir savs atbalstītāju pulks... Kur uzstājāties?

– Jā, toreiz mēs jau bijām diezgan zināmi. Uzstājāmies maz-mazītiņos klubiņos, pabos**. Pāris reizes arī kādā festivālā un atrādījāmies lielākām skatuvēm, bet pārsvarā plosījāmies pa maziem klubiņiem un pabiņiem.

– Tur droši vien arī veidojās uzticamākie fanu pulki?

– Veidoties jau veidojās, bet tur augstāk pa karjeras kāpnēm netikām, jo problēma bija tā, ka, lai tu taptu novērtēts blūza stilā, ko spēlējām, bija jābūt amerikānim. Vēlams ar tumšu ādas krāsu. Mūs tiktāl nesaprata, lai būtu pa īstam novērtēti, un varētu kāpt pa karjeras kāpnēm. Ja uz Rīgu atbrauktu čehu funky grupa, diezin vai daudzi gribētu klausīties, bet, ja atbrauktu funky grupa no Losandželosas, tā jau būtu cita lieta. Teiksim, vai cilvēki baigi gribētu klausīties slovēņu fanku? Lai arī viņi ļoti labi spēlē, un ir labi mūziķi. Bet kas tad ir slovēņu fanks? Fanks ir radies Amerikā un, ja to spēlē mūziķi ar tumšu ādas krāsu, tas ir autentiski. Tā bija tā problēma, kas mūs “vajāja” uzstājoties. Bet tie laiki bija citādāki un mēs paši bijām citādāki. Bet bišku pa pasauli paplosījāmies gan.

– Atmiņu vācelīte noteikti ir piekrājusies pilna?

– Oiiiii, tur ir tāda atmiņu vācele, ka, ja to taisītu vaļā, tur nāktu laukā trakas lietas!

– Varbūt jums jāizdod sava grāmata ar atmiņām?

– Jā, varbūt! Tikai nav īsti skaidrs, kā to izdarīt... Tur jādabū kāds, kurš rakstītu. Un kā ar izdošanu? Kā es saku, konduktors nav konditors! (smejas) Tā ir cita profesija, un tagad uzreiz “uz sitiena” kļūt par rakstnieku un izdevēju, būtu, nu, tā... Vienīgi var paturēt šo domu kā rezerves variantu.

– Varbūt varat padalīties ar to, kādi tuvākie koncerti un albumi tiek plānoti?

– Plāni man ir, bet pagaidām es nedalīšos, jo zini, kā – lai “vējš neaizpūš”. 

– Nav noslēpums, ka pirms 10 gadiem jūs skāra smaga slimība. Vai, atskatoties pagātnē, varat teikt, ka no tā visa varēja izvairīties?

– Izvairīties varēja ļoti vienkārši, paņemot un izmērot asinsspiedienu. Un vēlams neskriet ar galvu betona sienā. Mana teorija ir tāda – ja kādam mūziķim saiet grīstē karjera vai veselība, vai ģimene, tad vajag pavērties apkārt. Kaut tur noteikti ir pudelīte. Tas viss nāk komplektā. Mūsdienās pasaulē ir vēl visādi draņķi, kas nāk komplektā. Tie vismaz manas paaudzes mūziķus Latvijā neskāra.

– Vai ir kas tāds, ko apņēmāties izdarīt pēc šīs slimības? Vai ir izdevies sasniegt savus mērķus?

– Esmu vēl ceļā. Bet man ir izdevies sasniegt to, ka es atkal varu darīt to, ko māku, un to, kas man patīk.

– Kā ir šobrīd? Veselība ir krietni uzlabojusies un turpina uzlaboties?

– Ir uzlabojusies, tas gan. Krietni ir uzlabojusies. Protams, nav tā, kā pirms insulta, bet ir krietni labāk.

– Kas ir tā motivācija, kas liek jums nepadoties un virzīties uz saviem mērķiem?

– Ēstgriba. Reizi dienā sagribas ieēst.

– Kas ir tie cilvēki, kas jūs ikdienā aktīvi atbalsta un palīdz sasniegt savus mērķus?

– Ir cilvēki, kas mani atbalsta, bet par privātām lietām atļaušos šobrīd nerunāt. Paldies arī "Fondam Līdzskaņa”, ka palīdzēja un sagādāja man ļoti labu instrumentu, jo iepriekšējais bija galīgi sadilis. Tas pat nav instruments, tā ir ļoti augstas klases klaviatūra. Ar pilnajiem taustiņiem, pilnu piesitienu. Ļoti laba! Man sen, sen tādu kārojās un vajadzēja. Vienmēr, kad uz tās uzspēlēju, tad atminos, ka tā man bija patiesi noderīga palīdzība.

– Kā jūs vispār vērtējat līdzīgu organizāciju darbību? Kā šādām organizācijām kā "Fondam Līdzskaņa” labāk palīdzēt mūziķiem?

– Nu, es domāju, ka tas, ko arī Kultūrkapitāla fonds dara, ir labi. Esmu saņēmis palīdzību no viņiem projektu organizācijā. Jāpriecājas, ka tādas organizācijas vispār ir! Par to jāsaka liels paldies, ko es arī publiski daru! 

– Ko jūs varētu ieteikt tiem, kuri tikko tikai uzsākuši savu mūziķa karjeru?

– Uz priekšu! Un darīt to no sirds ar pilnu jaudu! Un darīt to savas tautas labā.

__________________________________________________________

*gigs – muzikāla uzstāšanās “dzīvajā”, par ko tiek saņemta samaksa

** pabs – bārs, kafejnīca

"Līdzskaņa. Skanēt līdzi, būt iezvārotam, iešūpotam, paņemtam līdzi." -Valdis Atāls

Par mums

Par Fondu Līdzskaņa

“Fonds Līdzskaņa” atbalsta mūziķus, kuri devuši ievērojamu ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē, bet šobrīd dažādu iemeslu dēļ vairs nevar aktīvi darboties mūzikas nozarē. Fonds sniedz gan atbalstu veselības un sadzīvisku problēmu pārvarēšanai, gan piedāvā praktisku palīdzību, lai uzlabotu mākslinieka ikdienas apstākļus vai aktualizētu radošo darbību.

Vairāk par fondu Nodibinājuma statūti Nodibinājuma nolikums