"Savā laikā mums bija trīssimt koncerti gadā, tajā laikā mēs pelnījām labi, maksājām lielus nodokļus. Es par nopelnīto naudu iegādājos viduvēju dzīvokli Rīgā, bet tagad esmu invalīds, un valsts līdz šim par invaliditāti man maksāja 170 eiro mēnesī, kas ir uz pusi mazāka summa par iztikas minimumu," žurnālam "Ievas stāsti" atklāj Dainis Dobelnieks.
"Ideja veidot šādu fondu ir cēla, jo mūziķiem un māksliniekiem pēc karjeras beigšanas ir grūti izdzīvot, daudziem nav citas profesijas. Vēl grūtāk ir tiem, kurus pārsteidz pēkšņa slimība un invaliditāte, kas liedz atgriezties darba tirgū. Savā laikā Filharmonijā bijām trīs profesionāli kolektīvi - Modo, ko vadīja Raimonds Pauls, vēlāk - Zigmārs Liepiņš, Ulda Stabulnieka ansamblis Tip Top, kurā dziedāja Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs, un Eolika. Par invaliditātes pensiju nevaru apmaksāt savu dzīvokli, ko nopelnīju, nesdams Latvijas vārdu pasaulē, desmit gadus koncertējot pāri saviem spēkiem, un, iespējams, lielās slodzes dēļ nokaujot savu veselību. Ja man nebūtu ģimenes - sievas, dēla, kas studē pēdējā kursā Rīgas Biznesa skolā un vakarā strādā bankā, - dzīvoklis būtu jāpārdod un jāiegādājas mazāks. Tāds droši vien ir fonda "Līdzskaņa" mērķis - palīdzēt cilvēkiem, kas visu mūžu ir atdevuši skatuvei, dāvājuši prieku cilvēkiem un darbā nokāvuši veselību. Padomju laikā māksliniekiem, sportistiem, baletdejotājiem darba stāžu reizināja ar divi. Pēc tā laika likuma, es jau būtu tā saucamajā izdienas pensijā."
