70. gados dibināta ansambļa “Ornaments” dalībnieks Bruno Ostrovskis 1. oktobrī svin savu dzimšanas dienu. Satikāmies, lai viņš dalītos savā pieredzē par to, kāds ceļš Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā bija jāmēro, lai varētu nospēlēt ap 300 koncertiem gadā gan Latvijā, gan ārzemēs.
Vēlme spēlēt bija lielāka nekā iespējas
Bruno mācījās Lielvārdes vidusskolā, apveltīts ar muzikālo dzirdi un neizsakāmi lielu vēlmi spēlēt. Aiz dzelzs priekškara pavērās maza šķirbiņa un radio bija iespēja dzirdēt, kas notiek pasaulē. Ģitāra mūzikā ļoti pievilka. Vēlāk jau parādījās magnetafoni un interese par spēlēšanu tikai pastiprinājās. Tas bija laiks, kad neko nevarēja dabūt. Viņš ģitāru vēlējas un tā kļuva par vajadzību. Bruno joko: ”Tas bija dinozauru laikmets. Vēlme spēlēt bija lielāka nekā iespējas. Pirmos instrumentus mēs taisījām paši. Tas prasīja attiecīgas iemaņas. Es atceros, kā pie ģitāras puiši lika telefona klausulē esošos magnētiņus, kas bija kā skaņas noņēmējs. ” Savu pirmo basģitāru viņš uzmeistaroja 18 vai 19 gadu vecumā. Spēlēt iemācījās pašmācības ceļā. Bruno zina stāstīt, ka reti kuram tajā laikā esot bijuši instrumenti. Tajā laikā Latvijā vēl nav bijusi aktīva latviešu mūzikas grupu darbība. 1969. gadā spēlēja Lāčplēša estrādes orķestrī. Imants Kalniņš bija jauns un braukāja pa visu Latviju. Parādījās grupa “Katedrāle”. Tas esot bijis laiks, kad muzikants bija tas, kuram piederēja instruments. Bruno atminas: ”Es nezinu ar kādiem paņēmieniem, bet visbiežāk ārzemju radi sūtīja instrumentus vai arī naudu, par ko tika iegādāti moderni instrumenti. Ar ģitārām bija visgrūtāk.” Vēlāk parādījās mums šobrīd zināmās “vecās” grupas “Līvi”, “Dālderi” un “Credo”.
Instrumentu trūkums un to vajadzība turpinājās līdz kādam 80. gadu vidum. Vai pat vēl vēlāk. Visiem ar to bija problēmas. Tas aizņēmis tik daudz laika, domas un naudu, kas mūsdienās neesot saprotams. “Atceros kā Zigmārs Liepiņš dabūja elektrisko piano. Sapelnīja naudu, spēlējot Maskavā. Un no tiem, kas tur spēlēja pārpirka,” atsauc atmiņas Bruno. Braucot spēlēt ārzemēs, ornamentieši nopirka dolārus un tos cītīgi slēpa, kur nu kurš varējis. Tos nevarēja vest ārā. Lai izlidotu, vienīga vieta bija Maskavas starptautiskā lidosta, kurā cītīgi tika veiktas pārbaudes. Ārzemes bijusi tā vieta, kur varēja kaut ko iegadāties. Pirkti tika tikai instrumenti, to kvalitatīvās skaņas dēļ. ’’Tas bija laiks, kad instrumenti noteica mūzikas stilu,” savās pārdomās dalās Bruno.
Ornamentieši visi turējās kopā. Bijis nepieciešams labs ģitārists. Bruno pastaigājies Vecrīgā un gājis garām pūtēju orķestra mēģinājumam. Visi bija sapulcējušies ārā pārtraukumā, bet augšā skanējusi tāda ģitāra, ka Bruno uzgājis paskatīties, kas spēlē. Un tur bija Ingus Feldmanis. Viņš tika pierunāts pāriet spēlēt “Ornamentā”. Ansambļa sastāvs gadu gaitā nav ticis mainīts. “Ornamentā” spēlēja Bruno un Romualds Ostrovski, Ingus Feldmanis, Uģis Pētersons, Viktors Macko un Alberts Vilcāns.
Konkurence un iespējas uzstāties
Bruno atminas, ka tas bijis laiks ar tik daudz nejēdzībām, ko mūsdienu cilvēks un it īpaši jaunie mūziķi nespēj iedomāties. Muzikanti tikai ar savu entuziasmu nevarēja kāpt uz skatuves un vienkārši sākt spēlēt publikai. Bijis jāiziet “veselam sietam”. Sākumā mazākai skatei, pēc tam – rajona. Tas katru gadu atkārtojās. Uz tām ieradās arodbiedrības, partijas un visi vērtēja līmeni. Toreiz to dēvēja par idejiski māksliniecisko līmeni. Tad tika piešķirtas kategorijas, kas noteica atļauju spēlēt sava uzņēmuma vai rajona mērogā. Tikai tiem, ko viņi uzskatīja par labākajiem, tika iespēja koncertēt. “Mums kā “Ornamenta” muzikantiem vajadzēja klanīties iestādēm, kuru priekšā tas bija jādara, to bija daudz - komjauniešiem, arodbiedrībām, partijām, priekšniecībām, visiem viņiem bija jāklanās. Tas bija tāds laiks, nācās visādi māžoties un laipot, lai būtu iespēja muzicēt. ”
Sākumā “Ornaments”, sabiedriskā kārtā, spēlējis par brīvu piecus sešus koncertus mēnesī, visām biedrībām, kas piedāvāja, jo zināja, ka tas būs ieguldījums nākotnei, lai tiktu spēlēt ārzemēs. Tā esot bijusi tāda roku mazgāšana vienam otram. Līdz ko ieradās kāda ārzemju delegācija, tika zvanīts, ka steidzami nepieciešami. Esot bijuši gadījumi, kad koncerti jāspēlē bez elektrības, lai nebūtu troksnis. Priekšnesumam bijis jābūt tikai 15 minūšu garam, nospēlējot latviešu tautasdziesmas, atrodoties kādā stūrī. “Uz to mums nācās iet, jo mēs gribējām spēlēt. Mums galvenais bija saturs koncertiem, lai pelnītu naudu. Tas bija ekonomiskais pamats. Savādāk mēs kā ansamblis nebūtu tik ilgi noturējušies kopā.”
Mūzika kā peļņas avots
Tas esot bijis tas laiks, kad muzikanti dalījās divās daļās, vieni - profesionāļi, kas atradās filharmonijas štatā, otri - amatieri. Ornamentieši tika pieskaitīti pie otriem. Filharmonija bija vienīgā vieta, kur muzikants skaitījās profesionālis un tika maksāta konkrēta mēnešalga. Amatieriem bija nepieciešams strādāt darbu ārpus mūzikas.
Pienāca laiks, kad bija iespēja izveidot “privātu uzņēmumu” un kultūras nami sāka tirgot biļetes. Cenas esot bijušas pat līdz diviem rubļiem par vienu biļeti. Kultūras nami no tā guva ienākumus. Un tad sācies laiks, kad muzikantiem sāka arī maksāt. Muzikanti iekārtojās. “Mēs strādājām Ogres kultūras namā un mums bija noteiktas algas.” Kolhozi sāka maksāt lielākas algas kā kultūras nami. “Mēs kļuvām par kolhozniekiem. No sākuma Suntažos, pēc tam - Ropažos. Ar koncertiem pelnījam naudu kolhozam, puse no ienākumiem tika novirzīta algas fondā. Bijām ieinteresēti un atkarīgi no tā, kā tiek apmeklēti koncerti. Domājām par interesantiem šoviem.”
Izturot visus konkursus un kļūstot par atzītiem tā laika muzikantiem, tika spēlēti ap 300 koncertiem gadā. Nācās domāt par programmas maiņu, lai būtu interesanti. Viena no ievērības cienīgākajām programmām, ko Bruno atceras: ”Tā kā mums grupā nebija nevienas meitenes, viena no veiksmīgākajām programmām mums bija ar lelli - meiteni, cilvēka augumā. Viens no dalībniekiem, viņu vadīja.” Programmu izstrāde prasīja ļoti daudz. Paši strādāja ar sabiedriskajām attiecībām un organizēšanu, tam nebija atsevišķu cilvēku. Tas prasīja spēku, atrast risinājumus brīžos, kad nezināja ko darīt. Paši organizēja arī, lai tiktu spēlēt ārzemju braucienos.
Lai varētu braukt spēlēt ārzemēs, bija nepieciešams raksturojums. Raksturojumu parakstīja arodbiedrība, partija un komjauniete. Lai to dabūtu, bija darba jānostrādā gads. Partijas komisija veica izjautāšanas. Astoņdesmit procentiem no dalībniekiem tika atteikts. Iemesli dažādi, vienam tēvs strādājis “nepareizā” vietā, otram nebija gada stāžs. Trešajam atteica, jo kāds bija noklausījies sarunu par to, ka interesējies par iespējām - kā inženierim dabūt darbu ārzemēs. Ornamentieši nepadevās, viņi ļoti vēlējas braukt uz ārzemēm, lai iegādātos jaunus instrumentus un redzētu citas zemes. Saprata, ka jāmeklē “pareizie” kontakti. Saņēma piedāvājumu - spēlēt 8. martā publikai, kurā tiktu pasaukts partijas sekretariāts. “Tas laiks bija sarežģīts. Viņam bija tik nicīgs un saviebts ģīmis, bet mūs palaida spēlēt ārzemēs un ar to vairs nebija nekādu problēmu,“ atmiņas dalās Bruno.
Īsa pamācība mīlēšanā
‘’Ornaments” ieskaņoja mūziku un nofilmējas kino lentē “Īsa pamācība mīlēšanā”. Raimonds Pauls piedāvājis nospēlēt savu mūziku. Jau tajā laikā Maestro ir bijis viens no tiem vilcējspēkiem, kurš spēja “izvilkt” ansambli no pašas apakšas, lai pēc tam visi apkārtējie dungotu tā dziesmas. “Tagad paklausoties, šķiet, tāda neticama jaunības balstiņa,” dalās Bruno. 2010. gadā notika šis filmas 30. jubileja, kas ornamentiešiem lika savākties kopā. Uzstāšanās esot bijusi gana grūta, jo bijis grūti nodziedāt toņkārtā.
Valsts iekārtas maiņa
Sākoties atmodas vēsmām, nācās dažādi piemēroties. PSRS Kongresa laikā tika spēlēts 100 vai 200 virsniekiem, zaldātiem spēlēts netika. Pretī sēdēja tankisti, ornamentieši runāja arī krievu valodā. Stāstot par šo, Bruno aizdomājās: ”Vai tā bija klanīšanās vai speciāla pielīšana tam laikam un tam spēkam, kas sēž pretī? No mūsu puses tā bija apzināta cerība un viltība, nospēlējām arī krievu dziesmas, lai pielabinātos. Un redz kā arī bija - Bojāru ievēlēja.”
“Ornaments” saņēma iespēju uzstaties Vispasaules izstādē Austrālijā. Šī pieredze tik ļoti patika, ka uzprasījās vēl. Viņiem atteica, jo tas bija pārāk dārgs pasākums un tika pieņemts lēmums ansambļus turp vairs nesūtīt. Viņi nebija mierā ar to, domāja risinājumus, lai iegūtu finansējumu. Tika braukts uz Maskavu runāt. “Tas bija laiks, kad visas biļetes tika centralizēti pasūtītas Gostkoncert. Mēs aizbraucām, sarunājām un uzrakstījām garantijas vēstuli. Tajā laikā nepastāvēja variants, ka rēķins varētu tikt neapmaksāts. Izbraucām Austrāliju. Pie mums sākās pārmaiņu laiks - 89. gads. Kolhozam tika atsūtīts rēķins par 50 tūkstošiem rubļu. Kolhozs atbildēja, ka iepriekšējais vadītājs tur vairs nestrādā. Tā mēs palikām parādā Padomju savienībai. Sākas pārmaiņu laiks. Ja nebūtu sākusies neatkarība, par šādu rīcību ieliktu cietumā."
“Sociālisma beigās pelnījām diezgan daudz. Tad nomainījās sabiedriskā kārtība, mēs nevarējām vairs turpināt spēlēt. Nomainījās nauda un neviens nezināja kāds būs ekonomiskais stāvoklis. Pirmie trīs gadi bija bez koncertiem, neviens arī uz tiem nenāca,“ stāsta Bruno. Ansamblim šo periodu vajadzēja vai nu pārdzīvot, vai izdzīvot. “Bet milzīgo koncertu skaita dēļ bijām izdeguši un izšāvušies. Tiem, kam bija profesijas, tie aizgāja strādāt savā arodā. Bija inženieri, man palaimējās ar uzņēmējdarbību un divi no mums, kas pabeidza konservatoriju, vēl tagad turpina spēlēt,” teic Bruno. Viņš aizdomājas: ”Un viņi šobrīd ir vislielākajā riska grupā. Ir pienācis pensijas laiks un tiek meklēts arhīvos, kur strādāts, bet tas jau attiecas uz sociālisma periodu. Pensijas vecums pienāk diezgan ātri. Mēs, kuri turpinājām strādāt ārpus mūzikas spēlēšanas, tomēr pensiju sapelnījam. Bet tie, kuri turpināja spēlēt - pat minimālajai pensijai nesanāk. Lai varētu saņemt vismaz kaut kādu nodrošinājumu, vecumdienās kolēģis sameklēja darbu mūzikas skolā.” Viņš piemetina: “Muzikanti ir tie, kas visu vasaru dziedājuši un dejojuši, nedomājot par ziemu, līdzīgi kā tautas pasakas sižetā par “Skudru un Sienāzi”. ”
Dzīve pēc Ornamenta
1992. gadā ansamblis beidza savu aktīvo koncertdarbību. Savukārt 1995. gadā nospēlē savu pēdējo koncertu, lai atzīmētu ansambļa 25 gadu jubileju. Tas esot bijis interesants koncerts, kura no ornamentiešu bērniem tika “sastutēts” ansamblītis.
Pēc lielas pauzes ornamentieši sanāca kopā, lai atzīmētu citus svētkus - “Īsa pamācības mīlēšana” kinolentas 30 gadu jubileju. “Tajā pašā un nākamajā gadā uzstājas Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā. “Arēnā Rīga” nospēlējām 40 minušu garu programmu, balsis aizsmaka jau pēc pāris gabaliem. Tā bija mocīšanās. Pēc tam gadu vēl bija jūtamas balsenes sekas,” par pēdējam uzstāšanās reizēm atminas Bruno.
Pirms aptuveni gada, “Ornamentam” producenti piedāvāja nospēlēt jubilejas koncertu ar mūsdienīgu skatuvi un vairākiem koncertiem. “Mēs ilgi domājām, tas bija vilinošs piedāvājums, gribējās jau vēlreiz uz skatuves izlīst,” atzīst Bruno. Apsverot visus par un pret, ansamblis atteica.
Bruno stāsta, ka tā esot bijusi veiksme un viņiem ļoti paveicies, ka salasījušies kopā tik unikāli cilvēki: “Cilvēki ar ko biju uz skatuves mācēja pastiprinātājus taisīt un dabūt labu un pareizu skaņu, kas negriež cilvēkiem ausīs. Muzikāli līderi, kas varēja aranžēt. Viktors Macko, viņam bija talants runāt ar publiku, vadīt koncertus, dziedāt un spēlēt. Visi kopā bijām lieliska komanda. Domāju, ja mēs katrs būtu darbojušies atsevišķi, nekas nebūtu sanācis. Viens otru papildinājām.”
Bruno ir laimīgs pensionārs, kas aktīvi iesaistījies mazbērnu audzināšanā. Kā pats saka: ”Ir ko noņemties, man ir četri mazbērni, no kuriem trīs ir skolnieki un katram 2-3 nodarbības nedēļā pa kurām jāizvadā.”
