Par savu psiholoģisko problēmu, ar kuru sadzīvot kļūst arvien grūtāk, stāsta viens no Latvijas reperiem:
Esmu reperis, līdz ar to daudz laika pavadu cilvēku “barā” vai uz skatuves. Gandrīz visu laiku esmu cilvēkos... Tomēr tajā pat laikā visu laiku iekšēji jūtos vientuļš. Runājot ar cilvēkiem, nepamet sajūta, ka viņi nemaz nevēlas ar mani komunicēt, savukārt esot skatuves epicentrā pat šķiet, ka neesmu “uz vietas”, bet esmu kaut kur kaut kādā savā pasaulē. Bieži gadās, ka esot cilvēku pūlī top jaunas rīmes, jo nešķiet, ka esmu piederīgs apkārt esošajiem un apkārt notiekošajam. Ar prātu jau saprotu, ka cilvēkiem apkārt esmu svarīgs... Tad kāpēc nespēju justies, kā nākas?
Mūs konsultē klīniskā un veselības psiholoģe Liene Grantiņa:
Attiecības ar citiem cilvēkiem veido lielāko mūsu dzīves daļu. Labas attiecības mūs padara laimīgus, bet sliktas – nelaimīgus. Būtībā bagātība, panākumi, pat mūsu ideju realizācija ilgtermiņā mūs nepadara laimīgākus, ja mums līdzās nav cilvēks, kas mums ir patiesi tuvs. Cilvēks, kuram blakus es varu justies saprasts, novērtēts, laimīgs, mīlēts. Ne velti mēs bieži dzirdam stāstus, kur par savas dzīves nepiepildījumu un pat nelaimīgumu sūdzas it kā ārēji slavenie, bagātie, panākumus guvušie, proti, cilvēki, par kuriem apkārtējie var tikai nobrīnīties: nu, kas viņam trūkst?
Dziļa vientulības izjūta ir smagākais dvēseles stāvoklis, kas cilvēkam ir jāizdzīvo. Mūsos mīt dziļa vēlme būt pieņemtam un atzītam. Mūsu eksistences pamatā ir dziļas ilgas pēc piesaistes. Tāpēc mūsu aizsardzības reakcijas ir vērstas uz savstarpējām attiecībām. To uzdevums ir panākt, ka mūs mīl un pieņem, tām ir jāsargā mūs no nevēlamām attiecībām, no tā, ka mūs varētu atstumt vai nepieņemt.
Mēs neapzināti tiecamies pēc atzinības. Tāpēc cenšamies kļūst labāki, skaistāki, radošāki, gudrāki, bagātāki vai vienkārši atšķirīgi. Tādā veidā mūsu aizsardzības reakcija panāk to, ka mēs neesam autentiski – neesam mēs paši, bet mēs uzliekam kādu masku vai spēlējam kādu iedomātu lomu, tādu, ko mūsu iekšējā aizsardzības reakcija ir noteikusi par piemērotāko konkrētai situācijai. Tas nozīmē, ka mēs rādām citiem cilvēkiem tikai mūsu pašu iedomātās stiprās puses, bet nerādām vājās.
Mēs demonstrējam sevi tādu, kas, mūsuprāt, padara mūs mīlamus. Bet šāda aizsardzības reakcija tikai attālina mūs no attiecībām ar citiem cilvēkiem.
Tuvība rodas tur, kur mēs esam patiesi, nevis demonstrējam savu ideālo un bieži vien iedomāto “Es”. Tuvība nerodas, arī uzbrūkot, demonstrējot varu vai uzliekot samākslotas maskas. Tā nerodas arī distancējoties vai bēgot. Īsta tuvība attiecībās cilvēkam var veidoties tikai tur, kur ir patiesums – autentiskums, atvērtība un spēja iejusties cita cilvēka ādā. Citiem vārdiem, tur, kur valda empātija.
Attiecību problēmas rodas no mūsu dziļākajām dzīlēm – no zemapziņas, kur mīt mūsu priekšstati un aizsardzības stratēģijas. Mēs vairāmies uzņemties atbildību par mūsu emocijām un domām, bet gaidām, ka notiks kāds brīnums, kas mūs atpestīs. Tomēr jebkuru pārmaiņu pamatā ir sava pašreizējā stāvokļa apzināšanās.
Sajūta, ka tu esi vientuļš pat draugu lokā, arī ir izteikta aizsardzības stratēģija. Iespējams, kādu iemeslu dēļ tu esi noslēdzies, un ir iestājusies izvairīšanās reakcija. Tam var būt ļoti daudz iemeslu, un katram no mums tie var būt un parasti arī ir citādāki. Vienam tās varētu būt bailes netikt pieņemtam, citam – bailes no kritikas un izsmiekla. Kāds varbūt noslēdzas tāpēc, ka ir sajutis vienaldzību, neieinteresētību, domu, uzskatu atšķirību. Iespējams, ka vēl kādam pēc piedzīvotas vilšanās jebkurā jomā, piemēram, īstas vai iedomātas “nodevības”, ir grūti uzticēties cilvēkiem.
Tomēr ļoti radošām personībām var būt arī tā, ka tās tik ļoti ieiet savā dvēseles pasaulē, sekojot savai mūzai, līdz rodas grūtības atslēgties un iznākt no šīs iekšējās pasaules ārā, reālajā dzīvē. Ideālā gadījumā labi būtu atrast līdzsvaru starp radošās iedvesmas mirkļiem un brīžiem, kad esam sabiedrībā, kur ir nepieciešama mūsu komunikācija. Tomēr radošā mūza var atnākt pie mums arī “visnepiemērotākajā” brīdī. Droši vien vislabāk būtu pieņemt sevi ar saviem radošuma uzplūdiem un nepārmest sev, ka draugu vidū sāc sacerēt jaunu melodiju vai jaunas rīmes.
Ja mēs pieņemam sevi ar visām mūsu īpatnībām, tad arī mūsu patiesie draugi pieņems mūs.
Viņi tikai draudzīgi pasmaidīs, ka nu jau atkal top jauna dziesma, dzejolis, stāsts vai dziesmas teksts... Svarīgi gan būtu pēc tam padalīties ar sava radošuma rezultātu, vismaz ar vistuvākajiem cilvēkiem, jo tas tikai stiprinās attiecības. Turklāt pretī saņemsi to, pēc kā patiesībā tiecas tava zemapziņa – pieņemšanu, atzinību, novērtējumu un mīlestību.
Ne vienmēr ir viegli saprast to, kas ar mani notiek. Vai manas sajūtas ir normālas, vai arī ir pamats satraukumam? Tāpēc, ja rodas šaubas, tad vienmēr var vērsties pie speciālista – psihologa vai psihoterapeita, lai konsultētos par savām sajūtām un dvēseles stāvokli. Tas palīdzēs labāk saprast sevi, pietuvināties zemapziņas dzīlēm, atklāt jaunus apvāršņus un resursus ikdienas dzīvei.
Reģistrējies Mūziķu labdarības skrējienam mentālās veselības atbalstam. Skrējiens notiks 2022. gada 17. septembrī Rīgā, pie Māras dīķa.
Reģistrēties vari: https://www.lidzskana.lv/veikals/merkziedojums#veikals
