Laura Jēkabsone ir populārās grupas “Latvian Voices” dalībniece – viņas muzikālo panākumu saraksts ir garš, bet sasniegumi profesijā – ļoti cienījami. Ne velti “Latvian Voices” ir saņēmusi daudzas mūzikas industrijā augsti vērtētas balvas. It kā būtu viss, lai varētu sevi saukt par mūzikas jomā gandarījumu guvušu cilvēku. Taču intervijā Laura atklāti stāsta par savu pieredzi, izejot terapijas seansus pie psihoterapeita, par to, kā cīnīties ar mentālās veselības problēmām, no kurām nav pasargāts neviens.
Vai jūs saskaraties ar mentālās veselības problēmām? Ja nav iebildumu, lūgums pastāstīt plašāk par savu pieredzi.
Manuprāt, neatkarīgi no profesijas mēs katrs saskaramies ar mentālās veselības problēmām. Apmeklēju psihoterapeitu regulāri jau gandrīz piecus gadus, un varu droši teikt, ka tas ir bijis viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Kaut gan lēmumu par labu terapijai pieņēmu absolūti citu iemeslu vadīta, terapijas rezultātā atklājās patiesās problēmas. Tā jau bieži vien notiek, ka cīnāmies ar sekām, bet ne cēloņiem. Manā radošajā dzīvē ir ļoti šaura robeža starp “labi” un “nav pietiekami labi”. Bieži vien esmu kā tāds caurs spainis, kurā var liet jūru ar darba stundām, sasniegumiem un pieredzi, bet tas nekad neliekas pietiekami un gana. Un tas diemžēl nav stāsts par nemitīgu vēlmi augt un attīstīties, bet gan par manu nespēju kaut uz mirkli izbaudīt un novērtēt sava darba augļus, kā labus esam. Tam apakšā ir dziļi personīgi cēloņi, kurus risinu terapijā, un jūtu, kā maziem, bet patiesi nozīmīgiem soļiem progresēju savā emocionālajā attīstībā.
Kādi ir visbiežākie iemesli kādēļ, jūsuprāt, mūziķi saskaras ar mentālās veselības problēmām?
Radošajā jomā darbu ir ļoti grūti izmērīt konkrētās stundās. Ja esam aizrauti ar ideju, tad absolūti loģiski liekas strādāt pie tās “līdz galam”, bet... Kas tad ir šis “līdz galam”? Kas ir rādītājs, pēc kura pateikt, kad un kas ir gana labi? Radošajās sfērās “Rīga nekad nebūs gatava” un kamēr to nesaprotam un galvenokārt nepieņemam, tikmēr ir viegli izdegt un iedzīvoties dažādās mentālajās problēmās.
Bieži vien esmu novērojusi to, cik lielu nozīmi piešķiram tam, kā mūs novērtē kāds no malas. Bet kas tad vispār ir vērtējums?
Zinu, ka tagad pati šo saku retoriski, jo grūti uz sevi projicēt to kā pirmo reakciju, bet, kurš nosaka to, vai tavs darbs, uzstāšanās u.c. ir bijis gana labs? Kas ir tie kritēriji un mēraukla? Ideālajā pasaulē tas esi tu pats, bet kā jau zinām, mēs katrs pats sev esam reizē labākais draugs un lielākais ienaidnieks.
Otra problēma, ko saredzu ir tā saucamā “input” atstāšana novārtā. Ir tāda ļoti laba grāmata par radošumu – Džūlijas Kameronas (Julia Cameron) “The Artist’s Way”, kurā izlasīju lielisku salīdzinājumu. Iedomājies, ka tev pieder dīķis, kurš ir pilns ar zivīm, bet tu katru dienu ej ar tīklu tam pāri un nozvejo pa kādam lomam. Ja tā turpināsi regulāri un zivīm nedosi laiku, lai atkal savairotos, agrāk vai vēlāk dīķis būs tukšs. Līdzīgi ir arī mākslinieka radošajā “dīķī”, proti, ja katru dienu “zvejojam” no sevis laukā idejas un nedodam laiku atelpai, tad vienā jaukā dienā attopamies iztukšoti. Tāpēc ir ļoti svarīgi apzināti strādāt pie šī “input”, kas ietver ļoti daudz iespējas. Tā var būt ne tikai atpūta un miegs, bet miljons citas lietas, kas palīdz mums bagātināt savus iespaidus. Grāmatas, koncerti, izstādes, filmas, pārgājieni, ceļojumi, sports, meditācija, labdarība, daba utt. Ja sakām, ka mums tam nav laika, tad nepareizi plānojam savu dzīvi. Ja tev nav laika tā saucamajam “inputam”, tad tev arī īsti vairs nav savas dzīves.
Ko jūs darāt, lai palīdzētu sev izvairīties no mentālām problēmām? Kādi ir jūsu ieteikumi citiem, kas saskaras ar līdzīgām problēmām?
No problēmām, vienalga, vai mentālām, vai kādām citām, īsti nevar izvairīties, var tikai iemācīties veselīgāk tās uztvert un apzināties, kā ar tām sadzīvot. Tas ir tāpat, kā ignorēt negatīvās emocijas un visu laiku tikai koncentrēties uz pozitīvo, bet kaut kur jau tās sliktās sajūtas krājas, un, ja neesam iemācījušies tās izdzīvot un uztvert kā būtisku savas dzīves sastāvdaļu, tad rodas mentālās problēmas.
Mana gaisma tuneļa galā bija un ir psihoterapija, kas ir ļoti mainījusi veidu, kā es domāju, uztveru, atpazīstu un reaģēju dažādās situācijās. Ir problēmas, kuras nevar un, iespējams, pat nevarēs atrisināt visā manā dzīves laikā, bet fakts, ka es tās zinu un apzinos, maina manu uztveri un uzvedību ļoti daudzās situācijās.
Vai ir gadījies nokļūt situācijā, kad mentālās veselības problēma ir kādam līdzcilvēkam? Ja jā, kāda ir pieredze ar palīdzību? Varbūt nevajag “aiztikt”?
Manuprāt, ir divas svarīgas lietas šādos gadījumos. Pirmkārt, empātija un, otrkārt, skaidri zināt savas robežas. Būt vērīgam vienam pret otru, sadzirdēt un ieraudzīt, tas mūsdienās ir kļuvis par gandrīz vai luksusa “preci”. Reizēm patiešām pietiek tikai ar to, ka kāds tevi uzklausa, pilnvērtīgi un patiesi velta tev savu laiku.
Savu robežu apzināšanās ir svarīga, tad, kad gribam kādam ļoti palīdzēt un kaut ko otrā mainīt uz labo pusi. Mums nevar palīdzēt neviens cits, kā tikai mēs katrs pats sev. Vienalga, ko izvēlamies kā palīgu savas mentālās veselības stiprināšanai – terapiju, meditāciju, sportu utt. –, tas ir rūpīgs un disciplinēts darbs pašam ar sevi, pirmkārt jau apzinoties, ka problēma kā tāda vispār ir. Tas ir tāpat kā cīnoties ar atkarībām, ja alkoholiķis neatpazīst savus dzeršanas ieradumus kā problēmu, tad kādam no malas to mainīt ir pilnīgi neiespējami.
Kādi ir veidi, lai cilvēki palīdzētu mūziķiem tikt galā ar mentālās veselības problēmām?
Mēs kā mūziķi nevaram kontrolēt to, kādus, piemēram, komentārus par mums raksta internetā, drukā presē, runā sabiedrībā utt., bet mēs varam kontrolēt savu uztveri. Manuprāt, anonīms komentārs nav uztverams nopietni, kur nu vēl kā kritika, tāpēc, ja tevi kā mākslinieku tas satricina, tad tas nav par komentāru, bet to, cik tu pats esi nepārliecināts par sevi, un to var sākt mainīt jau tagad.
Tas, ko mēs kā sabiedrība varētu mācīties, ir atkal jau iepriekš minētā empātija. Ja tevi neuzrunā kāda mūziķa sniegums, tad var jau vienkārši neklausīties un tā vietā izvēlēties to, kas patīk, iztiekot bez nepamatotiem izteicieniem, ka tas ir “pilnīgi garām” utt. Kādam tas, kas tev šķiet neklausāms, ir skaņu celiņš numur viens un otrādi. Mans lielākais bieds būtu kādu rītu pamosties pasaulē, kur visi staigā vienādās drēbēs, ēd vienu un to pašu ēdienu, runā vienādās balsīs, domā vienādas domas un klausās viena veida mūziku. Domāju, ka neviens no mums to nevēlas, tāpēc novērtēsim mākslas un kultūras dažādību un, kas svarīgi, arī pieejamību mūsdienu pasaulē.
***
Atceries:
dot savu artavu nodibinājuma “Fonds Līdzskaņa” uzsāktajā labdarības kampaņā mentālās un psiholoģiskās veselības grūtībās nonākušu mūziķu atbalstam “Nevajag izlikties, BET BŪS LABI!”, vari JAU TAGAD: ziedo www.lidzskana.lv/veikals/merkziedojums#veikals.
